Nodoms laicīgiem likumiem

“Ābrāms teica Latam: “Lai nebūtu strīdus starp mani un tevi, ..jo mēs esam brāļi.”” [1.Moz.13:8]

Vai gan Ābrahams būtu varējis sacīt kaut ko vēl piemērotāku, vienlīdzīgāku un noderīgāku miera un vienprātības uzturēšanai? Vispirms viņš pilnīgi atzīst savu vienlīdzību ar Latu un saka: mēs esam brāļi. Un tālāk – Ābrahams pakļaujas Latam, atstādams viņam brīvas izvēles iespēju un ļaudams izraudzīties vietu, kur viņš vislabprātāk apmestos. Tā vecais tēvs piekāpjas jauneklim, Dieva priesteris un pravietis – savam māceklim; viņš dara to tādēļ, lai neizpostītu mīlestības saikni un neradītu pamatu ķildām un strīdiem.

Tādēļ ir vērts rūpīgi aplūkot un iegaumēt šo notikumu, jo tas māca, kā pielietojami visi likumi un tiesības, proti, tā, lai uzturētu mieru, vienprātību un, kā teologi saka, mīlestību.

Mums arī jāzina, ka tas sacīts par ārējiem, laicīgiem likumiem un šo mūsu laicīgo dzīvi, nevis par Dieva likumiem un baušļiem, nedz arī par Viņa apsolījumiem vai sakramentiem; jo tādās lietās jāievēro visstingrākā likumība, sekojot Dieva nodomam un visiem Viņa sacītajiem vārdiem, – kā rakstīts Mt.10:37: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” Bet lietās, kuras mēs paši nosakām un pavēlam, mīlestībai ir jāvalda pār visiem likumiem; tai mums ir jāpievērš vislielākā uzmanība un jāseko. Rīkodamies tā, kā prasa mīlestība, Ābrahams ar lielām bēdām un sirdssāpēm atlaiž savu brāļadēlu Latu, lai tas dodas projām no viņa. Jo, kaut arī miesīgā veidā abi šķiras, tomēr tie paliek vienā garā un joprojām ir tuvi viens otram. Šī vienotība Ābrahamam ir tuvāka un mīļāka, nekā visa manta un bagātība.