Zīmes, pēc kurām tiek atpazīta patiesā Baznīca

“Un, tāpat kā toreiz no miesas dzimušais vajāja dzimušo no gara, tā arī tagad.” [Gal.4:29]

Kaut arī neviens nevar ieraudzīt Baznīcu un pateikt, kuri ir tās locekļi, tomēr ir noteiktas zīmes, kas norāda uz patieso Baznīcu. Svētais Pāvils mums saka, ka visi Baznīcas locekļi ir apsolījuma, tas ir, Evaņģēlija, bērni. Viņi kādreiz bija bauslības kalpi, bet tagad ir no jauna dzimuši kā brīvi Dieva bērni. Dievs arī saka: “Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” [Jes.55:10-11] No tā mēs redzam, ka Dieva Vārds, īpaši jau Evaņģēlijs, ir vienīgā sēkla, no kuras dzimst apsolījuma bērni — Baznīca. Turklāt, kad Dievs sūta Savu Vārdu jebkurā vietā, tā nekad nav neauglīga sēkla. Daži ir dzimuši caur šo Vārdu, tas ir, viņi ir vesti pie ticības un ir Baznīcas locekļi.

Viena no ārējām zīmēm, lai atpazītu patieso Baznīcu ir skaidrā Dieva Vārda sludināšana, ko pavada tās zīmogi – svētie Sakramenti. Un tur, kur šī Debesu sēkla tiek sēta, mēs varam būt droši, ka saskaņā ar Dieva nekļūdīgo apsolījumu tā izdīgs vismaz dažās sirdīs. Rezultātā izaugs gan nezāle, gan labība, gan Hagaras, gan Sāras dēli, gan bauslības kalpi, gan apsolījuma bērni, kas ir patiesi ticīgie, pareizie mācekļi un Kristus locekļi. Šeit ir patiesā, neredzamā Baznīca, un šeit ir klātesošs pats Kristus kopā ar Savas Valstības atslēgām: žēlastību, grēku piedošanu, taisnību, brīvību un atvērtām Debesīm. Tāpēc Augsburgas ticības apliecības septītais artikuls ļoti pareizi saka:

Tiek arī mācīts, ka visos laikos pastāv viena svēta Baznīca. Bet Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.

Tādējādi, ja draudzei ir šie abi — skaidrs Evaņģēlijs un neizmainīti Sakramenti, tad patiesā Baznīca gan nekļūst redzama, tomēr tā šādā veidā atklājas. Viņa nekādā veidā nav taustāma un reāli satverama, bet viņa ir atpazīstama. Protams, ne visi redzamās draudzes locekļi ir arī neredzamās patiesās Baznīcas locekļi, bet neredzamās Baznīcas locekļi noteikti ir draudzes vidū. Šo patiesi ticīgo dēļ visa draudze nes Baznīcas vārdu, tāpat kā tīrums, kurā aug arī nezāles, tajā augošās labības dēļ tiek saukts par labības lauku. Draudzē tikai šiem Dieva bērniem pieder spēks un vara, ko Baznīcai devis pats Kristus un kas Viņa vārdā tiek pielietoti draudzē.

Apustulis dod mums vēl vienu zīmi, pēc kuras tiek atpazīta patiesā Baznīca, rakstot: “Un, tāpat kā toreiz no miesas dzimušais vajāja dzimušo no gara, tā arī tagad.” No tā izriet, ka patiesā Baznīca vienmēr nesīs krustu. Kā Ismaēls, dzimis no kalpones Hagaras, reiz vajāja Īzāku, dzimušu no brīvās sievietes Sāras, tā tas ir uz visiem laikiem. Neīstā baznīca vajā, bet patiesā Baznīca tiek vajāta. Neīstā baznīca parādās godībā un ar pasaulīgu varu, bet patiesā Baznīca tiek nostumta negodā un nicinājumā.

Tādējādi patiesā Baznīca ir baznīca, kas cieš un cīnās. Viņa ir Debesu roze starp ērkšķiem. Viņai jāiet tas pats ceļš, pa kuru iepriekš gāja viņas Kungs Jēzus Kristus. Patieso Baznīcu neatpazīst pēc ārēja goda, šīs zemes labklājības un brīvības no ciešanām un bēdām. Tā vietā viņa tiek atpazīta pēc tā, ka pasaule to ienīst, vajā un nicina. Tāpēc svētīgs ir tas, kuram Dievs ir devis arī šo zīmi.