Rūpes par nākotni

“Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.” (Lk.16:3-9)

Kāpēc lai Kristus slavētu cilvēku, kurš ar viltu cenšas pats sev palīdzēt, lai sveikā izkļūtu no nepatīkamās situācijas, kurā nokļuvis pats savas vainas dēļ? Vai Viņam tiešām vajadzēja stāstīt šo līdzību kā piemēru kristiešiem, lai tie to atdarinātu? Nē, nebūt ne! Ar šo stāstu Kungs saka, ka tāpat kā šis bezdievīgais vīrs zināja, kā rīkoties ar sava kunga labumiem rūpēs par savu laicīgo nākotni, tāpat cilvēkam vajadzētu rīkoties ar Tā Kunga, Sava Dieva, labumiem, lai nodrošinātu sev mūžīgo nākotni. Tāpat kā bezdievīgās rūpes par nākotni bija slavējamas pasaules priekšā, tā arī patiesās rūpes par nākotni ir slavējamas Dieva priekšā.

Ja Dievs tevi ir iecēlis par pārvaldnieku pār laicīgajiem, zemes labumiem un dāvanām, tev gan ir briesmas, ka kādu dienu, kļūstot neuzticīgam – kā pārvaldnieks šai līdzībā,– tu tiksi aicināts dot stingru atskaiti, par to, ko darīji ar sev uzticēto mantu, un tad tiksi noraidīts. Bet vienlaikus tu esi saņēmis arī vienīgo līdzekli, ar kura palīdzību tu vari iegūt mūžīgos un debesu labumus; un tev šo līdzekli ir jāizmanto tam, kam tas ir domāts. Tādējādi tu vari priecāties, ja Dievs tev ir devis labu izpratni; bet nemeklē personīgu godu un slavu tajā. Tā vietā tev jābūt mierā uz zemes ar sava pārvaldnieka algu, ar barību un apģērbu. Velti savu dāvanu Dieva godam un sava tuvākā labumam, un debesīs tu no savas īsās sējas atradīsi bagātīgu mūžīgu ražu. Ja Dievs tev ir palīdzējis apgūt noderīgu prasmi, priecājies, bet necenties to izmantot sev. Drīzāk esi mierā ar sava pārvaldnieka algu par pārtiku un apģērbu un centies kalpot pasaulei ar savu dāvanu. Debesīs tev būs bagātīga peļņa, ko baudīt no katra dolāra, ko esi iztērējis kalpošanā otram. Ja ieņem svarīgu amatu un tādējādi tev tiek piešķirts augsts gods un ievērojama ietekme, tev ir vēl viens iemesls priekam. Bet tev ir jāatdod Dievam tas gods, ko cilvēki tev ir devuši, esot apmierinātam ar pārtiku un apģērbu, kas ir tava pārvaldnieka alga. Pildi savu amatu uzticīgi un godīgi savu brāļu labklājības labā, un visi grūtie darbi, ko tu uzņemies viņu labā, kādu dienu mirdzēs kā pērles tavā kronī. Visbeidzot, ja Dievs tevi ir svētījis ar visāda veida mantību, priecājies. Bet tev ir jāaizsargājas no mantkārības un izšķērdības, esot mierā ar sava pārvaldnieka algu par pārtiku un apģērbu. Izmanto tev uzticētos labumus, kad vien atrodi iespēju to darīt, un dari sev draugus debesīs ar netaisno mamonu. Kad tu kādu dienu, nāvē, visu zaudēsi un atstāsi pasauli tikpat nabadzīgs, kā tajā ienāci, tad viņi tevi uzņems mūžīgajos mājokļos. Un tad, tāpat kā tu biji šeit bagāts ar laicīgajiem labumiem uz zemes, tāpat tu tur būsi bagāts ar debesu mūžīgajiem dārgumiem.

Bet kā? Vai tad Raksti nemāca, ka cilvēks neiekļūst mūžīgajos mājokļos ar savu darbu, bet tikai no žēlastības ticībā uz Jēzu Kristu? Vai šī līdzība nav pretrunā ar Evaņģēliju? Nepavisam nē! Var būt divi iemesli, kāpēc Kristus kādu dienu mūs uzņems debesīs: jo kā debesu Kungs Viņš ir nopelnījis priekš mums ieeju debesīs, un tamdēļ ka kā Kalps Viņš liecinās, ka mums ir tiesības ieiet. Vienīgi Kristus ir nopelnījis priekš mums ieeju debesīs, bet neviens cilvēks netiks ielaists, ja vien viņam nebūs liecinieku tam, ka viņš patiesi ir ticējis Viņam. Šie liecinieki būs tie mūsu brāļi un māsas Kristū, kuriem mēs esam kalpojuši ar savām mantām un dāvanām uz zemes.

Tad nu kā nabaga grēcinieki pieņemsim Kristu ticībā un uzskatāmi parādīsim šo ticību, atbildīgi pārvaldot visas mums uzticētās dāvanas un labumus. Darīsim sev draugus ar savu netaisno mamonu un visu, kas mums ir dots. Tad kādu dienu mums nebūs jāstāv kaunā mūžības vārtu priekšā. Visi tie, kuriem šeit esam nesavtīgi kalpojuši, tur nāks mums klāt, priecādamies visu debesu iemītnieku priekšā par visām labajām lietām, ko esam darījuši viņu labā. Tad pats Kungs mums teiks: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!” (Mt.25:12)