Es esmu tavs Dievs
“Un Dievs parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs, nebīsties, jo Es esmu ar tevi, Es tevi svētīšu, un Mana kalpa Ābrahāma dēļ Es tavus pēcnācējus vairošu.”” [1.Moz.26:24]
Pagaidām mums jāturas pie šī mierinājuma un ar drošu paļāvību jāgaida uz to, ko Dievs no Debesīm mums atklāj, sacīdams: Es esmu tavs Dievs, Es esmu Ābrahama Dievs, jūs esat mani kalpi. Tā Jes.26:19 sacīts: “Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo Tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” Te Dievs par mirušajiem runā ne citādi, kā par tādiem, kuri ir dzīvi.
Un šis Vārds ir ļoti spēcīga liecība tam, ka mēs neesam mirstīgi, bet esam nemirstīgi arī nāvē. Un šis ir iemesls, kura dēļ Dievs ar mums runā mūsu valodā un tā, kā mēs mēdzam runāt. Dievs zina, ka šī dzīve ir pārejoša. Bet kādēļ tad lai Viņš gribētu ar mums runāt, turklāt izmantot mūsu valodu, ja mēs nedzīvotu mūžīgi? Citādi jau Viņš veltīgi runātu savu Vārdu, ja tas atskanētu tikai īsa mirkļa dēļ. Bet Dievs nerunā veltīgi; Viņš arī neizmanto vēršu vai ēzeļu balsis, lai tos uzrunātu, bet runā tikai ar cilvēkiem. Ja nu Dievs ar kādu runā – lai kas viņš būtu, un neatkarīgi no tā, vai Dievs viņu uzrunā savā dusmībā, vai žēlastībā – tas noteikti ir nemirstīgs.
Dieva Persona, kas runā, un Vārds norāda, ka esam tādas būtnes, ar kurām Dievs grib runāt līdz pat mūžībai un nemirstīgā veidā. Šāds Dievs (jeb Dievi, kā ebreju valodā sacīts) ir Ābrahamam; un tam, kas turas pie Ābrahamam dotā apsolījuma, ir tas pats Dievs – arī viņš ir Dieva kalps, un galu galā, kad būs nomiris, arī viņš dzīvos miegā.

Ieskaties
Es nemiršu - mans vārds ir Jānis!
Kārdinājums izsalkumā
Cilvēka sirdī vienlaikus nevar mājot Kristus un Bauslība
Saule spīd un lietus līst...
Marijas pasludināšanas dienā
Experientia fit theologus