Kristīgais prieks

Noklausies šo e-publikāciju

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. [Lk.2:14]

Tā eņģeļu pulki dziedāja tai rītā, kad piedzima Kristus. Vēsts tika pasludināta: “Jums ir piedzimis Pestītājs.” Un tūlīt tur bija debešķīgie eņģeļu pulki, kas slavēja Dievu un dziedāja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” Cik gan daudz vairāk ir jāpriecājas un jādzied slavas dziesmas Dievam mums, kas esam tik augsti svētīta cilts, kam domāta šī labā un priecīgā vēsts!

Tādēļ šī tēma pati par sevi ticīgām sirdīm ir bezgala augsta, brīnišķa un dārga. Ja mēs patiesi spētu noticēt un apjaust dievišķo žēlastības un mīlestības brīnumu, ka mūžīgais Dievs ir kļuvis par cilvēkbērnu, ka Radītājs guļ uz salmiem un sniedz mums pats Sevi, tad mēs aiz neizteicama prieka mūžīgi sauktu: “Gods Dievam augstībā!” Neviens virs zemes to nespēj pilnībā saprast, taču kristiešiem par Kristus glābšanas darbu ir tāds prieks, kas ne ar ko citu šai pasaulē nav salīdzināms. Šāda prieka nav nevienam citam kā vien tiem, kam ir īsta ticība. Kristīgais prieks pārbauda un atklāj, kāda ir tava dievbijība.

Patiesais Ziemassvētku prieks ir prieks no Kristus un Kristū, un tas atšķir īstu kristieti. Starp garīgu un pasaulīgu prieku ir liela atšķirība. Tiesa, mums var būt priecīgs prāts Ziemassvētku sajūtas dēļ, taču tas nav prieks par pašu Pestītāju un Viņa dzimšanu – tāds prieks, kas liek mīlēt, teikt un slavēt Dievu.

Daudzi iet vēl tālāk. Viņi var būt ļoti reliģiski, dievbijīgi, dedzīgi un aktīvi Dieva valstības dēļ. Viņi var ļoti saprātīgi domāt un runāt par garīgām lietām. Viņi var lūgt cīnīties un darīt daudz labu darbu, lai taptu izglābti. Bet tie nespēj patiesi priecāties par savu Glābēju. Pat ne stundu tiem nav prieka runāt par Kristu, apliecināt un slavēt Viņa darbus.

Par ko tas liecina? Tas liecina, ka Kristus vēl nav kļuvis par šo ļaužu mierinājumu un dārgumu. Tie vēl nav Viņam pa īstam noticējuši. Tie nav saņēmuši Garu, kas dod dzīvību. Tie paļaujas uz miesu vai ārēju garīgumu kā farizeji – Kristus viņiem nav tik dārgs un vērtīgs, ka darītu viņu sirdis priecīgas – vai arī viņi atrodas slēptos miesas grēkos vai paštaisnībā, arvien palikdami neticīgi.

Svētie Raksti nevar tapt iznīcināti, un tie saka: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers” [Gal.5:22]. “Jo Dieva valstība.. ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā” [Rom.14:17]. Kur nav miera un prieka Svētajā Garā, tur nav nākusi arī Gara dzīve un Dieva valstība.

Svētie Raksti saka: “Es ticēju, tāpēc es runāju” [2.Kor.4:13]. “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” [Mt.6:21]. “Jo no sirds pilnības mute runā” [Mt.12:34]. Cilvēks nerunā par Kristu, jo grib runāt par citiem tematiem. Tas ir būtiski, jo tas apliecina, ka šādam cilvēkam ir lielāks dārgums, prieks un mierinājums citās lietās, nevis Kristū. Un Kristus nav viņa sirds ticības pamats.

Tāpēc, kamēr vien tu negūsti mierinājumu un laimi Kristū, tu nevēlies par Viņu runāt, Viņu slavēt un apliecināt, tu vēl neesi pa īstam Viņam noticējis. Vai nu tu esi grēka verdzībā, vieglprātībā un snaudā, vai arī tu esi bauslības gūstā un paštaisnības darbos.

Kad israēlieši bija izglābti no Babilonijas gūsta, viņi apliecināja: “Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos, jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: “Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!” Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē?” [Ps.137:1-4].

Tāpēc ir bezjēdzīgi mudināt uz garīgu prieku neticīgu cilvēku, kas joprojām nepazīst Dievu un atrodas garīgā verdzībā. Cilvēks gan var dziedāt un runāt par Kristu, bet tikai brīva sirds spēj patiesi priecāties. Neviens pats sevi nevar piespiest. Priecāties savā Pestītājā un slavēt Viņa darbus ir Gara auglis. Tā ir Dieva brīva dāvana.

Uz Ciānas kalna tiek dziedāta dziesma par Jēru, kas tapa nokauts. Un neviens cits šo dziesmu nespēja iemācīties kā vien apzīmogotie. Un neviens cits nespēj baudīt patieso prieku kā vien ticīgie.

Tas viss ir sacīts, lai palīdzētu mums pārbaudīt pašiem sevi. Tas rāda mums nepieciešamos priekšnoteikumus, lai iepazītu patiesu prieku. Proti, ir jāpazīst grēks un jāatrod glābšana Kristū. Citiem vārdiem: te nepieciešama atgriešanās un ticība.