:: e – BAZNICA ::

Debesbraukšanas prieks

Debesbraukšanas priekam jākļūst iekšēji ļoti klusam, lai vispār sadzirdētu šī vārda kluso skaņu. Prieks dzīvo no klusuma un neaptveršanas.

Patiesi, šis prieks nav aptverams. Taču aptveramais nekad nepriecē, prieks aizdedzinās pie neaptveramā un tomēr patiesā, īstā, dzīvā. Tāpēc patiesais prieks vienmēr ir kas neaptverams, gan citiem, gan arī pašam, kas to jūt.

Prieks vienkārši notiek, debesbraukšanas prieks vienkārši ir tur, kur baznīcā tiek runāts par Kristus pacelšanos virs visas pasaules un Viņa atkalatnākšanu, kurš pats sakramentā satiek priecīgi gaidošo draudzi. Tas tur ir, nevis skaļš, bet gan aizturēts, pasaule tai vieš bailes, grēks tai vieš bailes, grēks tai vieš bailes – bet tas tur ir kā kalpu debess prieks, kas naktīs ir nomodā, un svecēm degot gaida, līdz viņu mīļais Kungs atgriežas (Lk.12:35-40).

Viss Kristus prieks šajā pasaulē ir gaidīšanas un nojausmas prieks – un kurš gan to paudīs skaļi? Bet tomēr, kurš prieks gan ir spēcīgāks par to? Gaidīšanas prieks – ko gaidot? Gaidot pēdējās lietas. Kungs, kuru mēs neredzam, bet tomēr mīlam, viņš atkal nāks.