Mums nekad nebūs jāpiepilda Bauslība savas glābšanas iemantošanai

Neviens nedrīkst iedomāties, ka kurš katrs iegūs un baudīs brīnišķīgo žēlastību un ticības svētību. Nē, Tas Kungs apžēlojas, par kuru Viņš apžēlojas, un Viņš arī apcietina to, ko vēlas (Mt.11:25; 13:11, 12; Rom.9:18). Mums Viņa priekšā jābūt godbijīgiem un jāizlūdzas Viņa Gars, lai mēs nesaņemtu akmeņus maizes vietā.

Pirmais Svēto Rakstu izteikums, ko aplūkosim, ir lasāms Vēstulē galatiešiem (4:4-5):

“Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.”

Ievēro, kāpēc mēs topam darīti brīvi no Bauslības: “..Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības..” – “Noliktu zem bauslības”, šeit skaidri sacīts, “lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība”! Nabaga dvēseles, slavējiet Viņu mūžīgi! Šie iepriecinošie, saturā bagātie izteikumi ikvienam ir jāierauga un jāsaprot!

Apustulis Pāvils, lai tas būtu vēl labāk saprotams, runā ļoti apdomīgi un ar dziļu izjūtu. Vispirms viņš saka: “..kad laiks bija piepildījies..”, proti, tas bija Tēva noteiktais laiks, kad Vecās Derības namturība beidzās un visi pravietojumi piepildījās.

Vārdi “kad laiks bija piepildījies” pievērš mūsu acis visnotaļ garajai Vecās Derības solījumu, tēlu un simbolu zelta virtenei, sākot ar pirmajiem solījumiem grēkākrišanas dienā par sievas dzimumu, kas samīs čūskas galvu, kā arī visiem dievišķajiem paredzējumiem un simboliem plašajā levītiskajā kalpošanā, kur daudzie upurdzīvnieku un upurpriesteru tūkstoši bija paredzējums par lielo augsto Priesteri un Viņa izpirkuma upuri.

Visbeidzot, šie vārdi mums liek domāt par neizteicamo, tūkstoškārtīgo Dieva liecību, kuras priekšā nobāl visas mūsu domas, viedokļi, jūtas un pretrunas! Ko gan mēs liksim pretī visai garajai pasaules vēstures un paša Dieva tūkstoškārtīgajai liecībai, simboliem un solījumiem? Ko nozīmē visi šie solījumi un asiņainie upurdzīvnieki Vecās Derības dievkalpojuma simbolos? Vēstulē ebrejiem (10:1, 4–7) mēs lasām:

“..bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids; nekad nevar ik gadus ar tiem pašiem upuriem, ko nepārtraukti atnes, padarīt pilnīgus tos, kas ar tiem tuvojas. ..jo vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis. Dedzināmie upuri un grēku upuri Tev nav patikuši. Tad Es sacīju: raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs!”

Tā runā Dieva Dēls, nākdams šajā pasaulē: “Grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs! .. Upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis.” Kungs, atver mūsu prātu šim brīnišķīgajam tekstam!

Tas rāda, kāds ir pamats mūsu brīvībai no Bauslības. Te mums izskaidroti vārdi, ka Kristus ir Bauslības gals un Dieva Jērs. Kungs, atver mums saprašanu, ka apjaušam pravietiskos vārdus (Ps. 40:7, 8) un savas acis pievēršam upuru simbolam – Kristus miesai, kas tika nodota kā izpirkuma upuris par mūsu grēkiem.

Ebreju oriģināltekstā minētajā vietā ir kāda zīmīga nianse. Proti, tur rakstīts: “Bet ausis Tu man esi atdarījis,” un vārds “atdarījis” burtiski nozīmē “izdūris cauri”. Šis izteikums ir nepārprotama atsauce uz kādu levītisko likumu, kas runā par vergu, kurš paliek sava kunga kalpošanā visu mūžu un saņem zīmi ar auss caurduršanu.

Šis likums lasāms 2. Mozus grāmatā (21:4–6):

“Bet, ja vergs teiks: es mīlu savu kungu, savu sievu un savus bērnus, – tad lai viņš neaiziet brīvībā. Tad lai viņa kungs to nostata Dieva priekšā un lai to ved pie durvīm vai stabiem, un kungs lai ar īlenu izdur cauri viņa ausij, un tas lai kalpo viņam mūžīgi.”

To mūsu Kristus ir lietojis kā pravietojumu par Sevi un sacījis Tēvam: “Bet ausis Tu esi Man caurdūris; Es nebūšu brīvs, bet būšu Tavs vergs, Es darīšu Tavu prātu, ak, Dievs! Mana miesa būs upuris, par kuru Tu esi pravietojis ar visiem šiem upurdzīvniekiem; par Mani ir rakstīts grāmatā, ka Es darīšu Tavu prātu, ak, Dievs!” Tad apustulis piemetina: “Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr.10:10).

Šis Svēto Rakstu teksts apgalvo, ka Dieva Dēls jau kopš dzimšanas bija nolikts zem Bauslības: “..Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības..” (saskaņā ar oriģināltekstu – “tapis no sievas, tapis zem bauslības”), lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja Bauslība. Tādējādi ar visu Savu dzīvi Viņš pakļāvās Bauslībai, un tas patiesi nebija Viņa paša dēļ, bet lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja Bauslība.

Pēc Bauslības Viņu apgraizīja astotajā dienā, lai visa Viņa dzīve būtu pilnīgs Bauslības piepildījums mūsu labā. Bauslība prasa nevainojami mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un savu tuvāko kā sevi pašu (Mt.22:36–39). Taču neviens no mums šo Bauslības prasību neizpilda (Rom.3:3). Tāpēc nāca Kristus un piepildīja to mūsu vietā. Viņš mīlēja Dievu no visas Savas sirds un visas Savas dvēseles. Tēva gribas un prāta pildīšana bija Viņa dienišķais ēdiens, Viņš mīlēja Savu tuvāko kā Sevi pašu, Viņš nodeva Savu dzīvību par Saviem brāļiem, jā, par Saviem ienaidniekiem. Apustulis skaidri un gaiši saka: tas viss noticis par mums, lai izpirktu mūs, kas bijām zem Bauslības.

Tas ir patiesi brīnumaini, ka mums nekad nebūs jāpiepilda Bauslība savas glābšanas un Dieva žēlastības iemantošanai, jo Dieva lielā apžēlošana ir uzlikusi Bauslības piepildīšanu kādam citam, mūsu Vidutājam un Bauslības Piepildītājam. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu..” (Jņ.3:16).

Grēkākrišana ir bijusi tik postoša visām mūsu spējām, ka viss līdz pēdējam sīkumam ticis grēka un ļaunuma saindēts, tā ka neviens cilvēks nav spējis izpildīt Viņa Bauslību, bet viss mūsos tai pretojas. Dieva svētuma apņemti cilvēki to jūt ļoti dziļi un rūgti, cīnoties un nopūloties ar baušļu pildīšanu.

Dieva mūžīgās patiesības un taisnības dēļ no Bauslības nav atmetams ne burts, ne rakstu zīme, visu cilvēci noliekot zem lāsta, ko sajūtam katru dienu. Tāpēc Dievs, Savas neizsīkstošās žēlsirdības un mīlestības vadīts, pēc Sava žēlastības pilnā lēmuma ir sūtījis Savu Dēlu piepildīt Bauslību mūsu vietā. “..kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal.4:4). Tas ir pamats, kādēļ Dievs mūs neuzlūko un netiesā saskaņā ar Bauslību. Tiem, kas ir Jēzū Kristū, nav nekādas pazudināšanas. Visi ticīgie ir Dievam tīkami Viņā, it kā nebūtu darījuši nevienu pašu grēku.