Tu redzi arhīvu par grēkākrišana
Filosofija – cilvēku gudrība, definē cilvēku kā dzīvu būtni, kam dots prāts, kam ir jutekļi, ķermenis. Vai cilvēks tiešā vai netiešā nozīmē saucams par “kustoni “.., to tagad netirzāsim, bet jāzina: šī definīcija raksturo vienīgi mirstīgo un iznīcīgo cilvēku.
Sieviete teica čūskai: mēs varam ēst visus dārza koku augļus, izņemot tā koka augļus, kas aug dārza vidū, jo Dievs sacīja: “..no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit” (1.Moz.3:3).
Sākumā Dievs par mūsu pestīšanas nodomu runāja miglaini un ar skopiem vārdiem, bet vēlāk to atklāja aizvien skaidrāk un skaidrāk, un Vecajā Derībā ticīgajiem to pasludināja ar nozīmētiem asins upuriem. Ir pamats domāt, ka jau pavisam drīz pēc grēkākrišanas un pirmā apsolījuma Dievs iedibināja upurus, šos asiņainos simbolus, kas norādīja uz lielo izpirkuma upuri, kas paredzēts nākotnē.
“Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” (Rom.5:12, 18-19).
“Dievs radīja cilvēku nevainojamu un darīja to par Savas līdzības tēlu. Taču ar velna skaudību pasaulē ienāca nāve” (Gudrības gr. 2:23).
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2020
Atsauces (0)