76. Vai pašaizsardzība ir atļauta?


Par cilvēku

Filosofija – cilvēku gudrība, definē cilvēku kā dzīvu būtni, kam dots prāts, kam ir jutekļi, ķermenis. Vai cilvēks tiešā vai netiešā nozīmē saucams par “kustoni “.., to tagad netirzāsim, bet jāzina: šī definīcija raksturo vienīgi mirstīgo un iznīcīgo cilvēku.

Par cilvēku

Un patiešām, ir tā, ka prāts ir kaut kas dievišķīgs – tas ir pats galvenais un labākais, salīdzinot ar visām citām lietām šajā dzīvē. Tas cilvēkam piešķir varu, spējas un diženumu; tas ir atklājējs un vadītājs visām [brīvajām] mākslām, medicīniskajām, zinībām, jurisprudencei un visam tam, kas šajā dzīvē piešķir gudrību. Tādējādi tas pamatoti jāapzīmē kā būtiska, atšķirība, kas cilvēku (kā cilvēku), atšķir no kustoņiem un citām radībām.

Arī Svētie Raksti (ar pavēli “Valdiet!” utt.) likuši cilvēka prātu par pārvaldītāju pār zemi, pār putniem, zivīm un dzīvniekiem. Tāds (prāts), kam šajā dzīvē likts pārvaldīt visas šīs zemes lietas ir augstākais un ir sava veida dievišķā vara šeit uz zemes. Un pat pēc Ādama krišanas Dievs, nav prātam šo varu atņēmis, bet ir gan to apstiprinājis. Tomēr prāts nezina ka tam ir šāda vara pats no sevis, bet tikai no Rakstiem (prāts to nezina, ‘a priore’ pamatojoties savā, cēlonī, bet gan ‘a posteriore’ – secinot no sekām ); …ne no izziņas savā būtībā, bet gan vērtējot savu darbību šajā zemes pasaulē.

Tādēļ, ja salīdzināsim filosofiju vai pašu prātu ar teoloģiju (ar svētajiem Rakstiem), izrādīsies, ka mēs par cilvēku gandrīz neko nezinām. Mēs šķietami tik tikko pietiekami uztveram viņa materiālo pamatu jebšu cilvēka ārējās parādības noteiksmes. Jo filosofija taču, bez šaubām, nezina cilvēka eksistences pamatu (mērķa cēloni). Maz kas pasaules gudrībai zināms par darbojošos cēloni, kā arī nekas par beigu cēloni]. Proti, kā mērķa cēloni [pamatu], tā neliek neko citu, kā labklājību šajā pasaulē (mieru un kārtību pasaulē); un tā nezina, ka darbojošais cēlonis (avots) ir Dievs Radītājs. Bet par veidojošo cēloni (par cēloni, no kura tie saņem savu veidolu)… par cilvēka būtību… par cilvēka dvēseli (pat ja tie to tā dēvē)… t.i. patiesajā pamatjautājumā, par cilvēka dvēseli filosofu starpā nekad nav tikusi un nekad netiks sasniegta vienprātība. Aristotelis, definēdams dvēseli kā kāda ķermeņa, pirmo realitāti, kurai ir spēja dzīvot (kā dzīva ķermeņa principu)… visticamāk ir gribējis panerrot savus skolotājus, studentus, lasītājus un klausītājus.

Kamēr cilvēks pats nav sevi saskatījis galvenokārt pašā avotā (kas ir Dievs), nav arī nekādu izredžu, ka cilvēks šajā daļā varētu sevi pēc savas būtības izzināt. Un, kas ir nožēlojami; viņam nav pat pilnas un drošas varas pār savu izlemšanu un savām domām, bet viņš šai ziņā pakļauts gadījumam un niecībai. Bet kāda veida ir šī dzīve, tāda ir arī gan cilvēka definīcija, gan arī viņa izziņa – proti, trūcīga, divdomīga un pārāk orientēta uz vieliskumu (pārāk ķermeniska un rupja; pārāk pievērsta ārējam veidolam).

Turpretī teoloģija (svētie Raksti savas gudrības pilnībā) definē cilvēku visu un pilnīgu. Proti: cilvēks ir Dieva radība, sastāvošs no miesas un dzīvas dvēseles, no paša sākuma radīts pēc Dieva tēla bez grēka, ar uzdevumu radīt pēcnācējus, valdīt pār lietām un nekad nemirt. Bet pēc Ādama krišanas pakļauts velna varai, proti, grēkam un nāvei – abiem ļaunumiem, kuri ar viņa spēkiem nav pārvarami un ir mūžīgi. Un kurš ir atbrīvojams vienīgi (uz ticības pamata) caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu; …ja viņš uz To tic – viņam dāvināma mūžīga dzīvība.

Šādos apstākļos atrodas prāts – tā skaistākā un brīnišķīgākā lieta. Lai arī pēc grēkā krišanas prāts ir palicis savā pilnā dižumā, – tas loģiski izrādās velna varā. Līdz ar to cilvēks pilnīgi un bez izņēmuma – vienalga, vai tas ir ķēniņš, kungs, kalps, gudrs, taisns un lai ar kādām šīs dzīves vērtībām tas izceltos – tomēr ir un paliek grēka un nāves saistīts, jo ir velna apspiests.

Tāpēc, kas runā pēc savas saprašanas un saka, ka [cilvēka] dabiskie spēki ir palikuši neskarti pēc krišanas, tas bezdievīgi filosofē pret teoloģiju un apkaunojoši pret Rakstiem. Tāpat tas, kurš saka, ka cilvēks, ja viņš dara to, kas viņa spēkos, var nopelnīt Dieva žēlastību un dzīvību. Līdzīgā kārtā izsakās Aristotelis (kuram par cilvēku teoloģiskā, aspektā nav nekādas nojausmas), proti, lai prāts tiecas uz visu labāko. Tāpat, ka cilvēkā ir “pār mums pacelta Dieva vaiga gaisma kā tēla simbols”, ti., spēja brīvi izlemt pildīt pareizos priekšrakstus un brīvo gribu. Tāpat, ka cilvēka varā ir izdarīt izvēli starp labo un ļauno jeb starp dzīvību un nāvi. Visi, kas kaut ko tādu apgalvo, nesaprot, kas ir cilvēks, ne arī zina, par ko viņi runā.

“Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem”, tā Pāvils (Rom. 3:28) īsumā ietver cilvēka definējumu, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā. Kas [par cilvēku] saka, ka viņš jātaisno, tas tiešām apgalvo, ka viņš ir grēcinieks un netaisns Dieva priekšā, tomēr viņš glābjams žēlastībā. Un ar to Pāvils saprot “cilvēku” neierobežoti, t.i., vispārināti, iekļaujot visu pasauli, jeb visus, kas vien saucas cilvēki, kas ir grēka varā. Tā cilvēks šajā dzīvē ir tikai tīrs materiāls Dieva rokā savam nākotnes veidolam. Tāpat kā radība vispār, kas tagad pakļauta niecīgumam, Dievam ir viela tās lieliskajam nākotnes veidolam. Un kā zeme un debesis sākumā attiecās pret pilnveidoto veidolu pēc sešām dienām, proti, kā pret savu materiālu, tā cilvēks šajā dzīvē attiecas pret savu nākotnes veidolu, līdz tad beidzot būs atjaunots un pilnveidots Dieva tēls. Līdz tam cilvēks atrodas grēkos un diendienā top aizvien vairāk taisnots vai sabojāts. Tālab Pāvils šo prāta bagātību neuzskata pat par tā vērtu, lai dēvētu to par “pasauli”, bet labāk to nosauc par “pasaules shēmām”… viņš to drīzāk sauc par šīs pasaules tēlu (kas iznīkst).

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.