Zīdaiņu ticība

Pat zīdaiņu Kristības pretinieki apzinās, ka tas, ka Jaunajā Derībā trūkst īpašu norāžu uz šo ticību, nav pietiekams arguments par labu viņu nostājai. Tādēļ arī viņiem ir jāsniedz argumentācija, kas balstīta teoloģiskos pamatojumos. Visbiežāk lietotais arguments pret zīdaiņu ticību ir apgalvojums, ka viņi nav spējīgi ticēt. Šī nostāja tiek pieņemta par patiesu, lai gan tā nav pierādīta.[1]

Luters zīdaiņu Kristības derīgumu nepamato viņu ticībā, tomēr viņš noteikti apstiprina zīdaiņu ticību: “Kā jau sacīts, kaut arī bērni neticētu, kas tomēr (kā pierādīts) tā nav, arī tad viņu saņemtā Kristība tomēr būtu īsta un nevienu nevajadzētu kristīt vēlreiz.”[2] No otras puses, Luters ir teicis, ka tad, ja viņš būtu pārliecināts par zīdaiņu neticību un nespēju ticēt, viņš tos nekristītu.[3] Protams, ka viņš nekristītu arī atklātus neticīgos. Luteram ir zināma anabaptistu nostāja, ka bērniem tiek liegta Kristība, jo viņiem neesot ticības, un viņš uz to atbild, ka bērniem ticība ir. Tādējādi, virspusīgi skatoties, luterāņu un anabaptistu nostāja jautājumā par ticības nepieciešamību saistībā ar Kristību ir vienāda. Tomēr Luters nepadara ticību par Kristības definīcijas sastāvdaļu, nedz arī saprot ticību kā lēmumu. Ticību un Kristību luterāņi un baptisti definē dažādi.[4] Luterāņi un baptisti atzīst, ka Jaunajā Derībā, lai Kristība varētu notikt, ir nepieciešama ticība, tomēr baptistiem nav pieņemami luterāņu uzskati par zīdaiņu ticību.[5]

Luteriskās ticības apliecības nepiemin grēcinieka attaisnošanu bez ticības; tādējādi luterāņi ir konsekventi, apstiprinot zīdaiņu ticību kā nepieciešamu dogmatisku secinājumu savai attaisnošanas doktrīnai. Bērni ticībā iegūst Svēto Garu, un šis Gars parādās tikai caur ticību (Lielais katehisms, IV (445. lpp.)), lai gan daži luterāņu teologi to ir apstrīdējuši. [6] Biblisku argumentāciju par labu zīdaiņu ticībai ir snieguši vairāki luterāņu teologi, sākot ar Luteru, Kvenštetu (Quenstedt), Valteru (Walther) un Pīperu (Pieper).[97] Jānis Kristītājs savas mātes miesās sāka [aiz prieka] lēkāt (Lk. 1:41).[8] Minot bērnu kā piemēru ienākšanai debesu valstībā, Jēzus izsaka brīdinājumu tiem, kuri apgrēcina “šos vismazākos, kas tic uz Mani”, – tas nozīmē, ka pret viņiem nav jāizturas kā pret neticīgajiem (Mt.18:6). Pīpers sniedz argumentus par labu zīdaiņu ticībai, nesaistot to ar diskusiju par Kristību.[9] Tas nozīmē, ka bērni var tikt pestīti bez Kristības, bet nevar – bez Evaņģēlija un ticības.[10] Luters savās Lekcijās par 1 Mozus grāmatu diskusijas par apgraizīšanu sakarā argumentē par labu zīdaiņu ticībai. Šajā darbā viņš secina, ka ticība var pastāvēt pirms apgraizīšanas un Kristības.[11]

Anabaptistu argumentus, kas noliedza zīdaiņu ticību, pārņēma astoņpadsmitā gadsimta racionālisti un vēlāk Šleiermahers, kurš uzskatīja, ka bērni nav sasnieguši “sevis apzināšanās” (self consciousness) pirmo pakāpi un tādējādi nav spējīgi uz augstāko līmeni, kas ir “Dieva apzināšanās” (God consciousness). Raksturīgi, ka viņu argumenti pret zīdaiņu ticību bija tādi paši kā baptistiem, kuri noliedz zīdaiņu Kristību, jo tai trūkst apzināta lēmuma.[12] Racionālisti un Šleiermahers uzskatīja, ka zīdaiņu Kristība ir noderīga, lai saglabātu kristīgo sabiedrību, lai gan labprātāk viņi vēlējās, ka tā tiktu izskausta. Parasti netiek apspriests jautājums, kā var pierādīt vai atspēkot, ka bērni ir intelektuāli nespējīgi ticēt vai zināt; tiek vienkārši pieņemts, ka viņi nav sasnieguši pietiekamu apziņas līmeni. To pieņem pat daži zīdaiņu ticības aizstāvji, salīdzinot ticīgus zīdaiņus ar aizmigušiem vai garīgi atpalikušiem pieaugušajiem.[13] Šāds salīdzinājums ir nozīmīgs, jo tas parāda, ka ticība nav atkarīga no noteikta intelektuālās attīstības līmeņa. Tas ir arguments, uz kuru baptistiem nav atbildes. Tomēr šis arguments pats par sevi var būt arī kļūdains, kā tas tiks parādīts turpmāk.

Daudzi mūsdienu luterāņu teologi ir pieņēmuši apgaismības laikmeta uzskatu, ko ir veicinājis Šleiermahers, – ka bērni nevar ticēt. Tomēr šie teologi joprojām atbalsta zīdaiņu Kristību.[14] Pēc viņu domām, vēlāk dzīvē ticība seko Kristībai.[15] Šī jautājuma risinājumu, kas paredz iepriekšēju žēlastību, aizstāvēja tādi konfesionālo luterāņu teologi kā Gustavs Aulens (Gustaf Aulen)[16], Pauls Althauss (jaunākais) un Verners Elerts (Werner Elert).[17] Atbilstoši šim uzskatam žēlastībai Kristībā ir tāda objektivitāte, kas nepieprasa, lai savas Kristības laikā bērni ticētu.[18] Šāds uzskats ir izplatīts reformātu starpā; viņi kristī zīdaiņus, neapgalvojot, ka tie tic. Institutes 1536.gada izdevumā Kalvins pieņem zīdaiņu ticības realitāti.[19] Tomēr 1539.gada izdevumā viņš pavisam skaidri to noliedz. Šeit viņš apgalvo, ka zīdaiņiem ir ticības un grēku nožēlas sēkla (kas tā ir par sēklu, netiek definēts) un viņi tiek kristīti, ņemot vērā grēku nožēlu un ticību nākotnē.[20] Starp tiem mūsdienu luterāņu teologiem, kas noliedz zīdaiņu ticību vai Kristību par labu ticībai nākotnē, patīkams izņēmums ir dāņu teologs Regins Prenters, kurš aizstāv Lutera uzskatus pret baptistu uzskatu uztiepšanu luterāņu teoloģijai.[21] Neoevaņģēliskais zinātnieks Frederiks Deils Brunners (Frederick Dale Brunner) publiski un ar prieku izsaka savu piekrišanu Luteram.[22] Pīpers apspriež zīdaiņu ticību saistībā ar zīdaiņu Kristību un piekrīt Luteram, apgalvojot, ka tā ir klātesoša Kristības brīdī.[23] Tomēr viņš uzstāj, ka ticība var pastāvēt bērnos arī neatkarīgi no viņu Kristības.[24] Zīdaiņu ticība nav nepieciešami atkarīga no tā, vai viņi ir kristīti. Tas ir ļoti svarīgi attiecībā uz bērniem, kas mirst, nesaņēmuši Kristību. Iebilstot pret zīdaiņu kristīšanas ideju, kas pamatota ar viņu ticību nākotnē, baptistu teologs Veins Grudems () pareizi apgalvo, ka nav nekādas drošības, ka viņi vēlāk ticēs. Luterāņu nostāja ir, ka bērni jau tic viņu Kristības laikā.[25]

Vispārpieņemtais zinātniski pierādītais fakts, ka bērni nav spējīgi domāt, ir nopietni apstrīdēts ar nesenā atklājuma palīdzību, ka laiks, kuru bērns pavada mātes klēpī, un pirmās dienas un nedēļas pēc dzemdībām ir visnozīmīgākais bērna attīstībā.[26] Bērns var atšķirt savas mātes balsi no citām un ir spējīgs paust emocijas. Citi pētījumi rāda, ka pat kurli bērni piedzimst ar spējām, kas ļauj viņiem iemācīties vairākas valodas un atšķirt tās vienu no otras pirms viena gada vecuma sasniegšanas. Daudzas izglītības teorijas ir pamatotas hipotēzē, ka pirmie gadi ir vissvarīgākie, lai kaut ko iemācītos. Tikko minētais gan nav pamatā jebkurai argumentācijai, kas aizstāv zīdaiņu ticību, bet tas nepārprotami ir pelnījis vairāk uzmanības nekā tie plaši pieņemtie, bet nepierādītie apgalvojumi, ka bērniem nav pietiekama intelekta, apziņas vai gribas.

Argumentus par labu zīdaiņu ticībai var saistīt ar argumentiem pret abortiem. Abortu pretinieki parasti uztver nedzimušo kā pilnīgu un īstu cilvēku ar intelektu, gribu un emocijām. Lai gan ar zinātniskiem argumentiem, kas runā par nedzimušā bērna individualitātes izveidošanos, nevar aizstāvēt zīdaiņu ticības faktu, tomēr ar šo argumentu palīdzību vajadzētu novērst pret zīdaiņu ticību vērstos zinātniskos iebildumus, kas pamatoti vispārpieņemtajā uzskatā, ka bērniem nav intelekta un gribas. Tā kā baptisti neuzskata zīdaiņus par īstiem cilvēkiem, tad, ja viņi gribētu būt konsekventi, viņiem nebūt iemeslu pretoties abortiem. Varbūt šo argumentu vajadzētu apvērst otrādi: tā kā daudzi konservatīvie baptisti ir dedzīgi abortu pretinieki, viņiem būtu jāpieņem, ka jaundzimušie un vēl nedzimušie bērni pilnā mērā ir cilvēki, kā arī tas, ka viņi ir spējīgi ticēt un ka viņi jākristī neilgi pēc dzimšanas.

Jautājumu par to, kad bērni sāk ticēt, vajadzētu uzdot, bet uz to nav iespējams precīzi atbildēt. Vai viņi pirmo reizi sāk ticēt, kad ūdens tiek apvienots ar trinitāro formulu, vai arī ticība ir iespējama iepriekš? Tāpat kā ar jebkuru Evaņģēlija darbību, ieskaitot sakramentus, precīzs laiks var arī nebūt nosakāms. Piemēram, Luters apgalvo, ka zīdaiņu ticību rada eksorcisms. Eksorcisms ir tā Kristības rituāla daļa, kas ir pirms ūdens liešanas Trīsvienības vārdā, bet Luters steidzīgi piebilst, ka Dieva vārds, kas ir klāt eksorcismā, neatšķiras no tā, kas ir klāt ūdenī.[27] Vārdu Kristībā Luters saprot kā Kunga pavēli, kas attiecas uz visu rituālu.[28] Kristība notiek kristīto kopībā, kuri vēlreiz apstiprina savu Kristību kā savu pamatu, pulcējoties kopā “Jēzus vārdā” jeb “Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā”. Šādi Kristība nosaka baznīcas liturģijas formas, tādējādi nodrošinot Kristības norisei atbilstošu kontekstu. No Dieva vārda un Evaņģēlija Kristība atšķiras ar ūdens lietošanu, bet tādēļ Kristība nav nošķirta vai izolēta no tiem. Visām vārda formām – Rakstu lasīšanai, liturģijai, dziesmām, lūgšanām, Kristības rituālam un tā pildīšanai – piemīt iekšējs spēks atjaunot ticību. Pirms Kristības, pašā Kristībā un Kristības rituāla laikā bērns saskaras ar visām Dieva vārda formām, ar kuru palīdzību tiek modināta ticība. Dieva vārda kulminācija parādās, lietojot ūdeni Tēva–Dēla–Svētā Gara vārdā. Kristībā Dievs sludina bērnam un bērns tic. Dievs visu, kas Viņš ir un kas Viņam ir, dod šim bērnam. Šie patiešām ir īsteni Lutera vārdi: “Kristībā skan Trīsvienības balss, un Kristības vārdus nedrīkst klausīties vai uzņemt citādi.”[29]

Senā baznīcas liturģija pienācīgi pieprasa no bērna ticības apliecību caur viņa krustvecākiem, atteikšanos no sātana un, iespējams, pat eksorcismu pirms Kristības, kā to lietoja Luters.[30] Bērns saņem Kristības ūdeni, apliecinājis ticību un atteicies no sātana. Kristoties bērns saņem Svēto Garu, kurš patiesībā ir jau bērnā darbojies, radot ticību un liekot viņam atteikties no sātana. Tādējādi nav nekādas atšķirības starp bērna vai pieaugušā kristīšanas formu.[31] Par zīdaiņu Kristību kā atsevišķu tēmu mēs esam spiesti runāt tikai tāpēc, ka viņu Kristība tiek apstrīdēta un tiek apgalvots, ka tai nav nekādas vērtības vai tā pat ir kaitīga.[32]

No Dieva skatījuma visas lietas, kas pieder Kristības rituālam, notiek vienlaicīgi, bet liturģija tās izsaka loģiskā, lai gan ne vienmēr hronoloģiskā secībā. Kā jau minējām, Luters runā par bērniem, kuri saņem ticību ar Dieva vārda palīdzību eksorcismā, tomēr ar to netiek mazināts Dieva vārda spēks Kristības ūdenī. Pīpers runā par šiem jautājumiem savā Kristīgajā dogmatikā (Christian Dogmatics) nodaļā Ar Kristību saistītās paražas.[33] Šeit viņš atkal norāda, ka bērns tiek kristīts, pamatojoties uz viņa paša ticību. Tāpat kā Luters, arī Pīpers uzsver, ka mēs nevaram runāt par precīzu laiku, kad bērnā rodas ticība: “Jautājums, no kurienes bērns ir ieguvis savu ticību, mūs īpaši neapgrūtina. ..Turklāt mēs zinām, ka Kristībai kā pašam Evaņģēlijam ir spēks radīt ticību, kuru tā pieprasa.”[34] Mums vairs nevajadzētu apgalvot, ka zīdaiņu ticība ir neizprotamāka nekā pieaugušo ticība. Ir grūti izvairīties no secinājuma, ka baptistu vidē pieaugušo ticība kā apzināts, iepriekš nodomāts lēmums ir kļuvusi par paraugu un normu, no kuras zīdaiņu ticība ir novirzījusies. Ticība jebkurā gadījumā ir neaizsniedzama psiholoģiskiem izskaidrojumiem. Mūsu argumenti par bērnu intelektuālajām un emocionālajām dotībām tika izteikti, tikai pateicoties baptistu nostājai, kas šo iemeslu dēļ liedz bērniem Kristību. Kopš astoņpadsmitā gadsimta luterāņu teoloģija pārāk bieži ir piekāpusies baptistu argumentiem par ticību un pat pieņēmusi tos. Šī situācija būtu jāmaina uz pretējo: zīdaiņu ticība ir pieaugušo ticības norma. Baptisti zina šo argumentu un tādēļ mēģina parādīt, ka tās perikopes, kur Jēzus runā par bērniem, attiecas uz bērniem raksturīgajām īpašībām un nevis uz viņu ticību.

Pīpers secina, ka Kristība, kas ir veikta bez ticības, ir šī sakramenta nepareiza lietošana, un no tādas labāk būtu izvairīties.[35] Plašāk par to runā Luters: “Bērni dzird Dieva vārdu, ka viņi tiek vesti pie Kristības; tādēļ viņi saņem ticību. To pierāda gadījums ar Jāni Kristītāju, kurš savas mātes miesās aiz prieka sāka lēkāt, kad viņš izdzirdēja Dieva vārdu.”[36] Kā tas bija Jāņa Kristītāja gadījumā, bērna ticība rodas ar sludinātā Dieva vārda palīdzību. Tas ir tas vārds, kas tagad ir klāt Kristībā. 1.Kor.7:14 kristiešu bērni tiek saukti par svētdarītiem [ἁγιάζω – “svētdarīti”; latviešu Bībeles tulkulkojumā – “svēti”]. Saistot šo vietu ar 1.Kor.6:11, šķiet, ka šī svētdarīšana varētu būt notikusi Kristībā vai, iespējams, pirms tās. Šeit nekas nenorāda uz to, ka bērni nebūtu spējīgi uz ticību pirms Kristības vai ka Dieva vārds sāktu darboties tikai kopā ar ūdens lietošanu. Kā norāda Pīpers, risinājums, ko piedāvā daži luterāņi, ka Dievs dod bērniem pestīšanu bez ticības, iznīcina artikulu par attaisnošanu.[37]

Šis jautājums plašāk ir apspriests K. F. V. Valtera (C. F. W. Walther) izdotajā Baiera (Baier) Kompendijā (Compendium). Šeit tiek citēts luterāņu dogmatiķis Johans Gerhards, lai parādītu, ka kristiešu vecāki savu lūgšanu dēļ var nebaidīties par saviem bērniem, kas piedzimuši miruši vai nomiruši pirms Kristības. Tiem, kam šķiet, ka šādu bērnu pestīšana ir padarīta atkarīga no viņu vecāku dievbijības, Gerhards piebilst, ka tādu “vecāku, kuri ir bijuši daļēji nolaidīgi [savās lūgšanās], bērni tiek uzņemti žēlastībā un dzīvībā, pateicoties baznīcas lūgšanām Dievam, kas Savā žēlastībā dzird šīs lūgšanas”.[38] Tādējādi Baiera-Valtera Kompendijs parāda, ka bērni var ticēt pirms un pēc savas dzimšanas, kā arī pirms Kristības. Sprediķī par Rom.10:10 Luters nodala četru veidu cilvēkus: (1) tie, kuri tic un ir kristīti, kas ir norma; (2) tie, kuri tic un nav kristīti; (3) tie, kuri netic un ir kristīti; un (4) tie, kuri nedz tic, nedz ir kristīti. Luters saka: “Ja arī kāds tic un mirst nekristīts, viņš tādēļ netiks nolādēts, jo viņš pieder pie šīs [otrās] kategorijas, kas ticēja, un, lai gan viņš vēlējās saņemt Kristību, tomēr viņu pārsteidza nāve. Tā var notikt arī ar maziem bērniem pirms dzimšanas, dzimšanas laikā vai pēc dzimšanas, tomēr, neskatoties uz to, viņi caur savu vecāku vai citu cilvēku ticību un lūgšanām tiek doti un pavēlēti Kristum, kurš viņus pieņem saskaņā ar Saviem vārdiem: “Laidiet bērniņus pie Manis.””[40]

Luterāņi par labu zīdaiņu pestīšanai nekad nelieto argumentus, kas balstīti viņu morālajā nevainīgumā. Viņi noliedz šo anabaptistu viedokli (Konkordijas formula, XII). Viņi arī noliedz reformātu nostāju, ka bērnu Kristība ir tikai no vecākiem mantoto tiesību ratifikācija (Konkordijas formula, XII). No vienas puses, luteriskās ticības apliecības neizvairās no Dieva vārda un sakramenta nepieciešamības (Luters to atvasina no Mk.16:16: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts”), tomēr tās pieļauj ticību pirms Kristības. Principu, ka Dieva vārds nāk pirms Kristības, Luters izklāsta plašāk: “Jo arī tie, kuri tic pirms Kristībām vai kuri kļūst ticīgi Kristību laikā, ir kļuvuši ticīgi caur iepriekš dzirdēto ārējo vārdu.”[40] Kornēlijs ticēja jau desmit gadus, pirms viņš tika kristīts (Šmalkaldes artikuli, III (315. lpp.)). Kā piemērs šim principam tiek minēts notikums ar Jāni Kristītāju, kurš ticēja, vēl būdams mātes klēpī (turpat). Luters bieži piemin šo gadījumu ar Jāni Kristītāju; tādēļ nav pamata noraidīt šo piemēru kā izņēmuma gadījumu. Izdzirdējis Marijas balsi, Jānis tic, un tādējādi viņa ticība bija radīta ar ārējo Dieva vārdu, pirms viņš bija dzimis (turpat).[41] Dievs nedarbojas pret dabu un nedod ticību radībām, kas parasti netic. Luters runāja par Dieva vārda prioritāti laika ziņā, nenonākot pretrunā ar savu principu, ka gan Dieva vārds, gan sakraments sniedz pestīšanu: “Tāpēc mums jāpastāv uz to, ka Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur Savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.”[42]

Evaņģēlijs, kas tiek saukts par ticības vārdu, jo tas rada ticību darbojas bērnos pirms viņu Kristības, kad, piemēram, viņi to dzird no kristīgiem vecākiem. Kā jau citur norādīts, tāds pats princips ir piemērojams pašam Kristības rituālam, kurā viscaur darbojas Dieva vārds.[43] Jautājums, vai nedzimuši bērni ir pestīti, kas bija īpaši svarīgs tajos gadsimtos, kad daudz zīdaiņu piedzima nedzīvi vai mira agrā bērnībā, ir kļuvis aktuāls abortu pieejamības dēļ. Luterāņu dogmatiķu nostāja, kas nenoliedz šādu bērnu ticību, mūsdienās ir ļoti būtiska.[44] Dažus argumentus, kas aizstāv zīdaiņu ticību pirms vai pēc Kristības, luterāņi izmanto debatēs pret abortiem. Nedzimuši un dzimuši bērni ir morālas radības, kuras atbildīgas Dieva priekšā, kuras atpircis Viņa Dēls un kuras caur Gara darbību ir spējīgas ticēt Dieva vārdam. Kristība neiedibina viņu kā morālu radību statusu Dieva priekšā (coram Deo), bet to pieņem un apstiprina. Nav brīnums, ka konfesionālie luterāņi ir bijuši pastāvīgi pretabortu kustības līderi.

---

[1] – Galu galā Grudema (W. Grudem) galvenais arguments pret zīdaiņu kristīšanu ir viņu nespēja ticēt. Viņu neietekmē argumenti par labu zīdaiņu Kristībai, kas balstīti uz paralēlēm starp Kristību, apgraizīšanu un visa nama kristīšanu, jo viņa izpratnē bērniem nav ticības (Systematic Theology, 975.–980. lpp.). Jāatzīmē, ka viņa argumentācijai nav svarīgas perikopes par bērnu svētīšanu. Tomēr viņš ir ņēmis vērā iesvētīšanas (dedication) ceremoniju (turpat, 983. lpp.). Tā kā bērns savās spējās ticēt neatšķiras no dzīvniekiem un nedzīviem priekšmetiem, arī tos varētu iekļaut šādā ceremonijā.

[2] – Lielais katehisms, IV (446. lpp.). Plašāku diskusiju par Lutera uzskatiem par zīdaiņu ticību sk. Karl Brinkel, Die Lehre Luthers von der fides infantium bei der Kindertaufe (Berlin: Evangelische Verlagsanstalt, 1957). Lutera nostājas rekonstrukciju dialoga formā sk. Uuras Saarnivaara, Scriptural Baptism: A Dialog between John Bapstead and Martin Childfont (New York: Vantage Press, 1953).

[3] – Hoffmann,“Baptism”, 82. lpp

[4] – “Tā kā [tā] nevar būt ārēja ticības izpausme, zīdaiņu Kristība zaudē vērtību arī kā noteikta diena, kuru vēlāk var atcerēties” (Grenz, Community of God, 689. lpp.).

[5] -Turpat, 688. lpp.

[6] – Pauls Althauss, Sr., Die Heilsbedeutung der Taufe im Neuen Testament (Gütersloh: C. Bertelsmann, 1897). Viņš nepiekrīt Lutera priekšstatam par zīdaiņu ticību (turpat, 296. lpp.), bet tomēr runā par atdzimšanu Kristībā (Taufwiedergeburt).

[7] – Nesen zīdaiņu ticību ir aizstāvējis Hofmanis (Hoffmann) (“Baptism”, 79.– 95. lpp.; sk. īpaši bibliskos argumentus, 84.–88. lpp.). Vēl nesenāk rakstu ir uzrakstījis bīskaps Ēro Huovinens (Eero Huovinen) no Helsinkiem: “Fides Infantium – Fides Infusa?: A Contribution to the Understanding of the Faith of Children in Luther”, Lutheran Forum 30 (Winter, 1996): 37.–42. lpp. Atbildot uz Karla Brinkeļa (Brinkel) Die Lehre von der fides infantium, Huovinens saredz zīdaiņu ticību kā “ar Svētā Gara palīdzību ielietu (poured-in) ticību” (turpat, 40. lpp.). Šāda nostāj nesaskan ar uzskatu, ka pie bērna vēršas Dieva vārds, caur kuru Svētais Gars rada ticību. Ir skaidrs, ka tas noteikti notiek Kristībā, bet tas var notikt arī pirms šī sakramenta sniegšanas.

[8] – Ir vērts atcerēties Lutera iebildumus anabaptistiem: “Kas jūs ir darījis tik pārliecinātus, ka kristīti bērni netic, lai gan es varu pierādīt, ka viņi var ticēt? Bet, ja jūs neesat pārliecināti, tad kāpēc jūs esat tik pārdroši, ka atmetat pirmo Kristību, lai gan jūs nezināt un nevarat zināt, ka tā būtu bezjēdzīga? Ja nu visi bērni savā Kristībā ne tikai ir bijuši spējīgi ticēt, bet ticējuši tāpat kā Jānis savas mātes klēpī? Diez vai mēs varam noliegt, ka tas pats Kristus, kas ir klāt Kristībā un patiesībā pats ir kristītājs, bija tas, kurš toreiz devās pie Jāņa Savas mātes klēpī. Kristībā Viņš var runāt ar priestera muti tikpat labi kā tad, kad Viņš runāja caur Savu māti. Kopš tā laika Viņš ir klātesošs, Viņš runā un kristī. Kāpēc gan lai Viņa vārds un Kristība neizraisītu ticību un Garu bērnā, kā toreiz radīja ticību Jānī? Viņš, kurš runā un darbojas, ir tas pats toreiz un tagad” (Luther’s Works: The American Edition, 40: 242.–243. lpp.).

[9] – Christian Dogmatics 2: 44.–49. lpp.

[10] – Raksts “The Order of Holy Baptism: The Baptism of Infants (without Sponsors)” rada iespaidu, ka bērni ir pestīti nevis ar Evaņģēlija, bet ar Kristības palīdzību: “Bet, tā kā mazi bērni vēl nav spējīgi saprast Evaņģēliju, viņos nevar radīt ticību, pastāstot par Kristu. Tādēļ mēs nekad nevaram pietiekami pateikties Dievam par to, ka Viņš ir devis Kristību kā līdzekli, ar kuru Viņš darbojas mazos bērnos ar Savu dievišķo žēlastību, modinot viņu sirdīs ticību, nomazgājot viņu grēkus un uzņemot viņus Savā valstībā” (Lutheran Agenda [St. Louis: Concordia Publishing House, 195-], 8. lpp.). Līdzīgi var pārprast zīdaiņu Kristības aizstāvēšanu Misūri sinodes luterāņu baznīcas izdotajā Mazajā katehismā: “Jo Svētā Kristība ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību bērni, kam arī ir jāpiedzimst no jauna, parasti var tikt atdzemdināti un vesti pie ticības..” (“Because Holy Baptism is the only means whereby infants, who, too, must be born again, can ordinarily be regenerated and brought to faith..” [St. Louis: Concordia Publishing Hause, 1943], 173. lpp.; uzsvērums oriģinālā). Šeit ir nepieciešams paskaidrojums. Kristība ir atdzimšanas sakraments tikpat lielā mērā pieaugušajiem kā bērniem. Tomēr, ja atdzimšana šeit nozīmē vienkārši ticības iegūšanu, kas, šķiet, ir šeit domātā un vispārēji pieņemtā nozīme, tad Kristība vairs nav vienīgais atdzimšanas līdzeklis ne bērniem, ne arī pieaugušajiem. Kristības nosaukšana par “vienīgo līdzekli” zīdaiņiem noliedz, ka viņi var kļūt ticīgi bez Kristības. Jau minētā teikuma otrā daļa pieļauj zīdaiņu ticību bez Kristības, sakot, ka zīdaiņi ar Kristības palīdzību “parasti var tikt atdzemdināti un vesti pie ticības”. Ironiski ir tas, ka Mk.10:13–15, kas tiek citēts kā pierādījums nostājai, ka Kristība ir vienīgais žēlastības līdzeklis bērniem, šis sakraments nav pieminēts. Kā jau mēs esam pieminējuši citur, evaņģēlisti šai perikopei un tai paralēlajām vietām gan Mateja, gan Marka evaņģēlijā bija piešķīruši nozīmi, kas norāda uz Kristību. Apgalvojums, ka “mazi bērni vēl nav spējīgi saprast Evaņģēliju”, ironiskā kārtā ir pretrunā ar Jēzus prasību, ka kristiešiem ir jāseko bērnu piemēram, ieejot šajā valstībā, tas ir, ticot Evaņģēlijam. Lai gan Amerikas protestantu sabiedrībā atdzimšana parasti tiek saistīta ar ticības iegūšanu, tās bibliskais lietojums ietver arī Kristību, kā to esam pieminējuši citur.

[11] – Luther’s Works: The American Edition, 3: 103. lpp.

[12] – “Zīdaiņu Kristība tiek veikta nepieciešamības dēļ, un tai trūkst kristītā apzinātas ticības” (Grenz, Community of God, 687. lpp.).

[13] – Pieper, Christian Dogmatics 2: 449. lpp.; Hoffmann, “Baptism”, 89. lpp.

[14] – Edmund Schlink, Ökumenische Dogmatik, 2. izd. (Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1985), 489. lpp. Šis ietekmīgais luterāņu teologs apgalvo, ka attiecības starp Kristību un ticību ir komplicētas. Ticību, kas nepieciešama Kristībai, sniedz baznīca, un sevi reflektējoša ticība nāk vēlāk. Darbā The Doctrine of Baptism (160. lpp.) viņš izvairās no šī jautājuma.

[15] – Pauls Althauss, Jr., “Martin Luther über die Kindertaufe”, in Theologische Literaturzeitung 12 (1948): 19.–31. lpp. Attiecībā uz Althausu Deils Mūdijs raksta: “Viņš zīdaiņu ticību Lutera darbos saredz tikai kā nākotnes iespēju, nevis kā realitāti zīdaiņu Kristības laikā” (Baptism, 120. lpp.).

[16] – The Faith of the Christian Church, tulk. Erich H. Wahlstrom un G. Everett Arden (Philadelphia: Muhlenberg Press, 1948), 379.–385. lpp.

[17] – Die Christliche Glaube, 449.–450. lpp. Arī Helmut Thielicke, The Evangelical Faith, tulk. Geoffrey W. Bromiley (Grand Rapids, MI: William B. Eerdmans, 1982). Gotfrīds Hofmanis (Gottfried Hoffmann) to pašu ir novērojis attiecībā uz daudziem mūsdienu luterāņu teologiem (“Baptism”, 83. lpp.).

[18] – Mūdijs ir novērojis: “Luterāņu strīdi par zīdaiņu Kristību norāda, ka šo apjukumu radījis konflikts starp Lutera teoloģiju, kuras centrā ir Dievs, un Šleiermahera teoloģiju, kuras centrā ir cilvēks” (Baptism, 127. lpp.).

[19] – “Tādēļ paliek spēkā viedoklis, ka neviens cilvēks nav pestīts bez ticības, vai tie būtu pieaugušie vai bērni. Šī iemesla dēļ ir pareizi kristīt bērnus, kuriem ticība ir kopīga ar pieaugušajiem” (tulk. Ford Lewis Battles: IV gr., 101. lpp.).

[20] – “Es nesteigtos apstiprināt, ka viņi ir apveltīti ar tādu pašu ticību, kādu piedzīvojam mēs, vai ka viņiem ir kādas zināšanas, kas atgādinātu ticību (šo jautājumu es atstāšu neatrisinātu) ..” (Calvin, Institutes, IV. XVI. 19.).

[21] – “Lielākā daļa modernās zīdaiņu Kristības apoloģētikas nav efektīva, jo tā parasti piekāpjas baptistu argumentam, ka bērniem nevar būt ticība, un tad izdara ļoti apšaubāmu secinājumu, ka Kristība un ticība nav nepieciešami saistītas. Tādējādi Kristība kļūst par pilnīgi objektīvu pestīšanas piedāvājumu, un tādēļ, ka tā ir absolūti objektīva, tā var tikt sniegta jebkuram jebkurā laikā. Saskaņā ar to ticība kļūst par subjektīvu attieksmi, kuru cilvēks var pieņemt tikai pēc tam, kad viņš ir sasniedzis noteiktu intelektuālās attīstības pakāpi un ir spējīgs pieņemt lēmumus. Ja šo viedokli savieno ar uzskatu par pieaugušo kristīšanu, kas paredz, ka ticībai ir jābūt pirms Kristības (šādā gadījumā Kristība seko kā rezultāts sevi nosakošai (self-determining) ticībai), tad mēs esam aizstāvējuši zīdaiņu Kristību, apvienojot divas pilnīgi dažādas Kristības formas, kurām kopīgs ir tikai vārds. Šāda būtiska atšķirība starp zīdaiņu kristīšanu un pieaugušo kristīšanu ir pilnīgi sveša gan Jaunajai Derībai, gan reformācijas domāšanai. Tas ir moderns pēcbaptistu (post-Baptist) jauninājums” (Creation and Redemption, 471. lpp.).

[22] – The Christ Book, 95. lpp.

[23] – Christian Dogmatics 3: 264.–265. lpp.

[24] – Turpat, 3: 448.–449. lpp., “The Faith of Infants”.

[25] – Grudems parāda, ka reformētie paidobaptisti (paedobaptists, “bērnu kristītāji”) piekrīt baptistiem, noliedzot zīdaiņu ticību un atdzimšanu Kristībā: “Tātad visprecīzākais paidobaptistu izskaidrojums par to, ko Kristība simbolizē, ir tāds, ka tā simbolizē iespējamo atdzimšanu nākotnē. Tā nav atdzimšanas iemesls, nedz arī tā simbolizē īsto atdzimšanu; tādēļ ir jāsaprot, ka tā simbolizē iespējamu atdzimšanu kādreiz nākotnē” (Systematic Theology, 979. lpp.). Neskatoties uz to, ka šī asā kritika palīdz atklāt refomātu attieksmes pret zīdaiņu Kristību pretrunīgumu, Grudems nepiemin luterāņu doktrīnu par zīdaiņu ticību saistībā ar zīdaiņu Kristību.

[26] – Sk., piem., Annette Karmiloff-Smith, “Annotation: The Extraordinary Cognitive Journey from Foetus through Infancy”, Journal of Child Psychology and Psychiatry and Allied Disciplines 6/8 (1995): 1293.–1313. lpp. Apskatīsim daļu kopsavilkuma: “Šis raksts aplūko dažus pārsteidzošus atklājumus par bērniem piemītošajām “zināšanām” vairākās jomās. Tuvāk apskatīsim zīdaiņu spējas uztvert dzirdes, redzes un starpmaņu (cross-modal) signālus. Laikā, kad bērni sāk veidot pirmos saprotamos vārdus, bērna smadzenes aktīvi apstrādā apkārtnē dzirdamo runu un valodu, veidojot tās sistēmas savdabību, kas ir viņu dzimtās valodas pamatā. Bērni bieži parāda pārsteidzoši sarežģītas spējas viņu kognitīvajos slēdzienos par objektu uzvedību fiziskajā pasaulē un atšķir tos no intencionāliem un racionāliem skaidrojumiem, kurus viņi attiecina uz stimuliem sociālajā pasaulē. Maņu savstarpējā ārējo signālu apstrāde ir spēja, ko var konstatēt ļoti mazos bērnos un kas kalpo viņiem, lai piešķirtu jēgu daļēji sakrītošajiem apkārtnes stimuliem.” Tā būtu pietiekama atbilde uz galveno iebildumu pret zīdaiņu Kristību, ka bērniem trūkst spējas ticēt. Ja bērna smadzenes var uztvert cilvēku valodu un saprast savu apkārtni, viņi var saprast dievišķo valodu, kas nāk no Dieva mutes un aicina uz ticību. Būtu dīvaini apgalvot, ka Svētā Gara vārdiem trūkst tādas iedarbības, ar kādu uz bērniem iedarbojas cilvēku valoda.

[27] – D. Martin Luthers Werke. Kritische Gesamtausgabe, 11: 301. lpp. Bērni saņem ticību, “kad ar viņiem tiek veikts eksorcisms caur Dieva vārda spēku” (per vim verbi, quo exorcisantur).

[28] – Trigs izdala trīs “vārda” nozīmes Lutera darbos: (1) sludinātais vārds atšķirībā no sakramentālā vārda; (2) Evaņģēlijs, kas apvieno visas vārda formas; (3) vārds, kas saistīts ar Kristību un kas to pavēl. Kristībai ir tāds pats saturs kā Evaņģēlijam, bet tās priekšrocība ir tā, ka Kristība ir pavēlēta un pasniegta kopā ar redzamu elementu (Baptism, 70. lpp).

[29] – Luther’s Works: The American Edition, 8: 145. lpp. (In Baptismo sonat vox Trinitatis, nec aliter audienda aut accipienda sunt verba Baptismi).

[30] – Luther’s Works: The American Edition, 5: 99., 107. lpp.; Pieper, Christian Dogmatics 3: 282. lpp.

[31] – Austrumu pareizticīgo liturģijā nav atšķirības starp zīdaiņu un pieaugušo Kristību. Svaidīšana ar eļļu notiek Kristības laikā un pretēji konfirmācijas rituālam Rietumu baznīcās netiek atlikta līdz pieaugušā vecumam. Sk. Meyendorff, Byzantine Theology, 192.–195. lpp. Plašāka diskusija par saikni starp konfirmāciju un Kristību ir plānota konfesionālās luterāņu dogmatikas sējumā par sakramentiem.

[32] – Šādi Grenzs izklāsta baptistu uzskatus: “Zīdaiņu Kristība ir kaitīga arī tādēļ, ka tā liedz bērnam dievišķi iedibināto apzināto un atbildīgo ticības Jēzum Kristum apliecināšanu vēlāk dzīvē. Un tā veicina apzinātas ticības atdalīšanu no Kristības, jo Kristība notiek pirms personiskas ticības Jēzum Kristum piedzīvošanas. Visbeidzot, baptisti apgalvo, ka zīdaiņu Kristība ir bīstama, jo vēsturiski tā ir pavērusi ceļu uz nacionālo baznīcu, kura izplešas no ticīgo kopības robežām līdz attiecīgās zemes politiskajām robežām” (Community of God, 688. lpp.). Acīmredzot baptisti attiecas pret ticību un ticības apliecību daudz citādāk nekā luterāņi. Ir strīdīgs jautājums, vai zīdaiņu Kristība ir nacionālo baznīcu pamatā. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, kā arī vairākās Āfrikas valstīs tas noteikti tā nav.

[33] – Christian Dogmatics 3: 282.–287. lpp.

[34] – Turpat, 285. lpp.

[35] – Turpat, 267. lpp.

[36] – Autora tulkojums; D. Martin Luthers Werke. Tischreden, 3: 2904a (Verbum Dei audiunt infantes, cum adferuntur ad baptismum; ergo fidem concipiunt. Hoc probatur Johannem Baptistam, qui audito verbo Dei saltavit in utero).

[37] – Christian Dogmatics 3: 267. lpp.: “Daudzi luterāņi pēdējā laikā.. māca, ka Kristība sniedz psihiskus (vai “psihofiziskus”) spēkus un dāvanas, kuras kristītie nesaņem ticībā. Šis elements viņu mācībā nāk no Romas.”

[38] – Infantes illos, qui vel in utero materno, vel repentino quodam casu ante baptistmi susceptionem extinguuntur, temere damnare nec possumus, nec debemus; quin potius statuimus, preces piorum parentum, vel, si parentes in hac parte negligentes fuerunt, preces ecclesiae ad Deum pro his infantibus fusas clementer exaudiri eosdemque in gratiam et vitam a Deo recipi (John William Baier, Compendium Theologicae Positivae, izd. Carl Ferdinand Wilhelm Walther [St. Louis: Lutheran Concordia Verlag, 1879], 3: 466. lpp.).

[39] – Turpat, 466.–467. lpp. (autora tulkojums).

[40] – Šmalkaldes artikuli, III (315. lpp.).

[41] – Jāņa Kristītāja ticība pirms dzimšanas ir nozīmīgs faktors diskusijās par zīdaiņu ticību. Vai būtu jāaplūko arī Jēzus ticība? Tā kā ar ticības palīdzību grēcinieki saņem piedošanu, diskusija par Jēzus, Dieva bezgrēcīgā Dēla, ticību var šķist dīvaina. Brunners (F. D. Brunner) saka: “Lai gan evaņģēliji reti runā par Jēzus ticību, iespējams, respektējot Viņa unikālo Dēla stāvoli, tomēr Jēzus kārdināšana Ģetzemanes dārzā mums īpaši māca, ka Jēzus uzticējās Dievam” (Matthew: A Commentary [Dallas: Word Publishing, 1990], 1045. lpp.). Jēzus ieņemšanā visi dievišķās dabas atribūti pārgāja uz cilvēcisko dabu (genus maiestaticum), un Viņš pazemojās tā, ka cilvēciskā daba pilnībā neizmantoja šos dievišķos atribūtus. Dievs dzīvoja mūsu vidū kā cilvēks (homo factus est). No Savas ieņemšanas brīža Jēzus kā cilvēks uzticējās Dievam Tēvam, lai Viņš Jēzu izglābtu. Tēvs dzirdēja Jēzus lūgšanas un uzcēla Viņu no mirušajiem.

Jēzus ticība ir nozīmīgs faktors Mateja evaņģēlija krustāsišanas ainā. Izjūtot, ka Dievs Viņu atstājis, Jēzus lūdz ar Ps.22:2 vārdiem: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt.27:46). Izsmejot Jēzu, viņa ienaidnieki pirmie lietoja 22.psalmu: “Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls” (Mt.27:43). Matejs izmanto Kristus pretinieku sarkasmu, lai parādītu, ka viņi bija dzirdējuši, ka Jēzus uzticas Dievam un sauc Sevi par Dieva Dēlu. Viņu izsmiekls atspoguļo Ps.22:9: “Lai nu viņš pārmet Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts.” 10. pants norāda uz Mesijas kā bērna uzticību Tēvam: “Tu esi Tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts.” Jēzus, uzticoties Savam Tēvam jau no agras bērnības, ir paraugs kristiešiem (1.Pēt.1:21). Viņā fides infantium ir sasniegusi pilnību.

[42] – Šmalkaldes artikuli, III (315. lpp.). Ticības loma Lutera zīdaiņu Kristības doktrīnā jau ilgu laiku ir bijis strīdus objekts pētnieku starpā. Brinkelis (Brinkel) sniedz vēsturisku šī jautājuma pārskatu (Die Lehre Luthers von der fides infantium, 9.–19. lpp.). 1896.gadā Georgs Rīčels (Georg Rietschel) popularizēja uzskatu, ka konfliktā ar anabaptistiem Luters ticībai atvēlēja otršķirīgu lomu, tā ka tā faktiski vairs nebija nepieciešama. Brinkeļa pētījumi, kas parāda, ka Luters visu mūžu aizstāvēja zīdaiņu ticību, ir pamatoti Lutera rakstos no 1517. līdz 1545.gadam (turpat 19.–23. lpp.). Nav brīnums, ka Rīčelis centās no zīdaiņu Kristības rituāla izskaust jebkādu norādi uz bērnu ticību. Džeimss Atkinsons (James Atkinson) atzīmē, ka Luters izmantoja bērnu svētīšanu, lai uzskatāmi parādītu zīdaiņu ticību. Tomēr viņš atzīst šo argumentu par nepārliecinošu (Martin Luther, 192. lpp.).

[43] – Luther’s Works: The American Edition, 36: 300.–301. lpp. Luters runā par eksorcismu, ticību, draudzes lūgšanām un pašu Kristību kā tādiem, kas rada bērnā ticību, jo viņš neuzskata Dieva vārda un Evaņģēlija iedarbību par atsevišķiem notikumiem, bet par vienu darbību.

[44] – Šeit jāpiemin Johann Georg Walch, Faith of Unborn Children, red. ar anotācijām Adam Lebrecht Mueller, tulk. Otto Stahlke un red. David R. Liefeld (St. Paul, MN: Lutherans for Life, 1988). Šis darbs pirmo reizi publicēts 1733.gadā, un tā autors bija Lutera darbu izdevuma, kuru vēlāk publicēja Concordia Publishing Hause, St. Louis, redaktors. Kā rāda nosaukums, šis darbs argumentē par labu nedzimušu bērnu ticībai, un luterāņi to lieto, vēršoties pret abortiem.