Par Kristus nākšanu un ierašanos

Noklausies šo e-publikāciju

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” [Mt.21:1-9]

Mīļie, ar prieku un patiesi sirsnīgi sveicu Jūs ar to, ka jauns Baznīcas gads ir iesācies Tā Kunga draudzē! Iesācies neparasti, jo laiki ir neredzēti un neparasti. Kur, tuvojoties jautrajam un pasaulē ļoti iemīļotajiem Ziemassvētku laikam, kuru taču svin arī tādās zemēs, kur Jēzu nedz piemin, nedz grib pieminēt, bet šis laiks liekas tik jauks, tik svinīgs, tik skaists un priecīgs. Kur vienmēr ļaužu pūļi jau iepriekš staigā, meklēdami dāvanas, ar ko varētu cits citu iepriecināt. Tā varētu priecāties, jo ir taču Ziemassvētki. Kur liekas, ka pati Dieva roka ir pāri šim laikam – itin kā cilvēkus apturēdama, bīdīdama prom un nelaisdoma šos svētkus svinēt. Gluži kā šai pusē vēl pirms gadu desmitiem pieredzēta vara, kur tie bija cilvēki, kas gribēja, lai šos svētkus piemin un lai šos svētkus svin, pat pieminējums bija netīkams, bet tagad tas ir pats Dievs. Ja toreiz tie ļaudis, kas atturēja atkal citus šos svētkus svinēt, viņiem bija ko mācīt, ko teikt, kāpēc šie svētki nav svinami.

Mīļie, arī Dievam ar šo apturēšanu un šo ļoti nopietno apmeklējumu, ir mums ir ko teikt. Ir ko teikt šai pasaulei, kas neko no Ziemassvētkiem nav sapratusi. Neko nav sapratusi no dievišķā Pestītāja, kas nāk cilvēku atbrīvot no viņu grēkiem, lai valdītu Viņu uz mūžīgo dzīvību. To lielais pulks nav sapratis un nav gribējis saprast, tāpēc Dievs tagad māca citādi. Šķiet, ka ir pienākuši tie pēdējie laiki, par kuriem arī apustulis Pāvils saka, ka pats Dievs sūta šai pasaulei maldu garu. Lai pasaule tic meliem un tādā veidā sodība nāktu visi, kas nav ticējuši patiesībai, kas nav pieņēmuši patiesības mīlestību. Šīsdienas evaņģēlijs ar mums savā ziņā ir tam pamācība.

Mēs lasām, ka tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Betfagē pie Olīvu kalna. Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu atradīsiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums, ko teiks, tad sakiet: “Tam Kungam to vajag!” un Viņš tūdaļ tos atdos.”

Tā iesākas mūsu Kunga kalpošanas noslēguma nedēļa Jeruzalemē. Viņš ir krustu šķērsu izstaigājis garus ceļus. Svēto zemi apmeklēdams gandrīz vai katrā tās ciematā, meklēdams Israēla tautas pazudušās avis. Apstaigādams tuvu un tālu – ne tā kā cilvēki bieži mēdz ceļot un turp atpakaļ braukāt, lai kaut ko redzētu jaunu, neredzētu, nedzirdētu. Mūsu Pestītājam tur nebija nekā jauna, nekā neredzēta, nekā nedzirdēta. Tur bija tas pats vecais Ādama grēks ar visiem saviem augļiem, kas nes cilvēkiem nāvi. Nevienā ciemā, nevienā vietā nebija nekā pietiekama, kam būtu vērts iemantot mūžīgo dzīvību. Bet viņš nāca, lai sludinātu, lai ļaudis viņu iepazītu, lai mācītos. Dziļā pazemībā Viņš gāja un sevi atklāja, dziedinādams, brīnumus darīdams, mācīdams tā, ka cilvēkiem aizrāvās elpa. “Pie Tevis, Kungs ir dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši.” Tā apustuļi kādā grūtā brīdī apliecina Viņu par savu Pestītāju.

Mēs lasām, ka tad, kad šī nedēļa iesākas, Jēzus pēkšņi pienācis pie pašas Jeruzālemes vairs negrib iet kājām. Viņš sūta savus mācekļus uz ciematu, kas ir to priekšā, un stāsta viņiem lietas, ko tie ar savām acīm neredz.

Viņš saka: “Kad jūs ieiesiet tanī ciematā, jūs redzēsit ēzeļa māti piesietu un tās kumeļu, uz kura vēl neviens nav jautājis. Ejiet droši klāt atraisiet un vediet pie manis. Ja kāds jums ko vaicā, kāpēc jūs atraisāt ēzelīti, tad sakiet: “Tam Kungam to vajag!” un tūlīt to atlaidīs.”

Mēs redzam jau šeit, mūsu Kungu tajā brīnišķīgajā pazemības ceļā, ko Viņš ar savu piedzimšanu šai pasaulē ir iesācis. Viņš visu zina. Ne tikai cilvēku sirdis. Jā, mācekļi jau bija pieraduši, ka Viņš visu zina. Viņi bija pieraduši, ka viņi aiziedams atradīs tieši tā, kā Viņš ir sacījis, lai gan cilvēka acs to nevarēja saskatīt. Viņš ne tikai cilvēku siržu zinātājs, bet Tas Kungs no mūžības ir sacījis par lietām, kuras cilvēkam ir neaptveramas. Viņš zina arī katru dzīvu radību bez viņa ziņas pat sīks putnu zvirbulis nekrīt zemē beigts. Kad Ījabs kurn pret To Kungu, Tas Kungs lēnprātībā viņam atbild: “Vai tev ir zināma stirna un briežu mātes atnešanās laiki?” Mēs zinām. Mums zinātnieki to ir izpētījuši, ka vispār viņām mēdz būt ilgāka grūtniecību, grūsnība nekā citiem dzīvniekiem. Bet Tas Kungs saka: “Es zinu katras briežu mātes atnešanās laiku.” Viņš zina, kur tajā brīdī atrodas un ko dara katrs viņa radījums. Viņš sūta savus mācekļus, lai tie atraisa šo ēzeļa māti un viņas kumeļu un ved pie Viņa, jo kaut kam, kas no mūžības ir nolemts, ko Viņš ir uzlūkojis, ilgodamies un ar prieku, tam jānotiek tieši tanī dienā.

Un mācekļi iet. Mācīsimies no mācekļiem. Viņi iet. Viņi nesaka: “Kungs, cik tas ir savādi? Kā tad mēs tā iesim, atraisīsim svešu ēzelīti, viņa ēzeļa māti un vedīsim šurp? Tas taču izskatīsies pēc zagšanas. Ko šie cilvēki sacīs? Tas nu gan nav saprātīgs darbs.” Viņi iet paklausīgi. Viņi ir iepazinuši savu Kungu. Redziet, arī mums te ir jāmācās, ja Dieva vārds saka mums kaut ko tādu, kur visa pasaule būtu ar mieru runāt pretī, ka mēs, paklausīdami paliekam šajā vārdā. Jo tikai tad mēs pieredzam to brīnišķo žēlastību, ko Tas Kungs tiem, kas klausās un paklausa, grib dot.

Viņi iet un atraisa šo ēzeļa māti, atved ēzelīti un tad pēkšņi notiek kaut kas neparasts. Šie ļaudis pēkšņi dara lietas, ko viņi iepriekš nav domājuši, ko nav sarunājuši, kas iepriekš viņiem nenāca prātā. Viņi nedomāja: “Ha! Tagad mēs atvedīsim ēzelīti, uzsēdināsim Jēzum virsū. Tad mēs gavilēsim un klāsim savas drēbes viņiem ceļā. Nē. Viņi to pat nebija domājuši. Bet vēlāk, kad viņi apdomāja to, kas ir noticis. Viņi saprata, kā arī šeit Raksti to saka: “Bet tas notika, lai piepildītos, ko Tas Kungs caur pravieti ir sacījis: “Sakiet Ciānas meitai redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādodas uz ēzeļa un jūga ēzeļa mātes kumeļa.”” Kad viņi to darīja, viņi to nesaprata. Kas bija tas, kas pēkšņi notika viņu sirdīs, ka viņi savu Ķēniņu godam saņēma?

Mūsu Kungs sēžas uz ēzelīša. Uz tām drēbēm, ko mācekļi uzklājuši virsū. Mēs lasām daudz ļaužu, izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna, Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā. Ozianna augstībā!” Visu sirdis ir pilnas ar kādu neparastu prieku, kādu aizgrābtību. Tas ķēniņš, kas no mūžības apsolīts, nāk pie visa sava, pie savas radības, ko Viņš pazīst katru radījumu. Viņš nāk pie savas tautas, kur visas sirdis Viņam atklātas un zināmas visas bēdas, visas nopūtas, arī visas muļķības un grēki Viņam zināmi. Nāk, lai valdītu šis siržu Zinātājs. Un ļaudis, nevis noslēpjas kaktos prom no Viņa vaiga, spiežas Viņam klāt un slavē un teic un gavilē.

Redziet, cik stiprs ir tas vārds, ko Tas Kungs caur pravieti ir sacījis. Mēs lasām pie pravieša Caharijas: “Tā saka Tas Kungs. Es pats apmeklēju šo savā namā par sargu, lai neviens tur nestaigā, tiem vairs apspiedēju virsū nemetīsies, jo tagad es pats visu uzmanīšu.” Un tālāk, ko Tas Kungs saka: “Līksmo vareni Ciānas meita! klaigā Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk! Viņš ir taisns un glābējs. Pazemīgs uz ēzeļa, jāj uz ēzeļa mātes kumeļa.” Un tālāk Tas Kungs saka: “Man ar tevi ir asinis Derība. Tādēļ es izvilkšu tavus cietumniekus no bedres, kurā nav ūdens, atpakaļ savā cietoksnī cerīgie cietumnieki jau šodien es saku. Divkkārt tev atmaksāšu!” Tālāk viņš saka: “To dienu viņus glābs Tas Kungs, viņu Dievs, kas savas tautas avis, Viņa zemē, tie mirdzēs kā kroņa dārgakmeņi, kā dārgakmeņi, dārgakmeņi kronī.”

Tas Kungs caur pravieti to sacījis no mūžības. Neviens nedzird šo balsi. Nevienam šī rakstu vieta tanī brīdī nenāk prātā. Bet mēs redzam, ka Tas Kungs caur Savu vārdu brīnišķi dara. Šos ļaudis, kas pat neapjauš, kas ar viņiem notiek, ko viņi dara. Viņi godam saņem mūžības ķēniņu. Viņi paaugstina mūžīgās durvis, lai godības ķēniņš, kas varens karā, var ienākt.

Daudzi ķēniņi, vareni, lieli, citi atnākādami valdījuši gadu desmitiem. Tie visi saņēmti ar godu jau iepriekš tanī pilsētā, kur ķēniņš nāca, vai tanī valstī, kur viņus sagaidīja, ļaudis jau gatavojās mēnešiem iepriekš. Vingrinājās slavas dziesmas dziedāt. Sprieda un nāca, un lika galvas kopā. Kā tas būtu skaistāk, cienīgāku, piedienīgāk? Lielu masu pasākumu režisori domāja, kā tas būtu, lai šī sagaidīšana būtu godpilna, lai ļaudis nekustētos neveikli, lai viss izskatītos dabiski. Ka viņi varētu šim ķēniņam, nu cik vien iespējams, godu dot. Un tā tur ir bagātība un līdzekļi tur ieguldīti. Nāk taču ķēniņš, kurš varbūt valdījis gadus vai gadu desmitus. Šeit neviens no šī ķēniņa, par kuru mēs šeit lasām, neviens no viņa sagaidītājiem iepriekš nezināja, kas būs. Bet Dieva Gars jau visu bija sagatavojis, ka pēkšņi viņu sirdis atvērās un tas bija tik pa īstam, ka viņi vēlāk varēja tikai brīnīties un jautāt: Kas tas bija? Cik īss es tanī brīdī biju? Cik tas patiešām bija no sirds? Kā mana sirds dega un gavilēja? Kā tas ir iespējams? Tad meklēja, taujāja un domāja, ka jau no seniem laikiem Tas Kungs to ir nolēmis.

Pazemīgs un lēns, ka Pestītājs taisns, būdams savā nabadzībā un lēnprātībā, nāk pie savas tautas, lai mūžīgi valdītu pār dzīvību un neiznīcību. Pasaules lielākais notikums – visaugstākā ķēniņa saņemšana. Un citādi tad viņš valdīja? Varētu kāds no malas vaicāt. Nu kaut vai pēc tādas saņemšanas būtu pavadījis gadiņu vai divus. Bet pēc piecām dienām viņš bija krustā piesists. Un tauta saņēma derību, asinis derību kā senais pravietis 800 gadus pirms notikuma Tā Kunga vārdus mums nodod. Kur tajos svētkos, kur ģimenes tēvi no saviem ganāmpulkiem nošķīra Pashā jēru, lai varētu pieminēt to seno pestīšanu, ko Israēls bija pieredzējis pusotru gadu tūkstoti iepriekš. Tā viens cits tēvs, Debesu Tēvs bija nošķīris īsto Lieldienu jēru. Vislabāko visteicamāko, lai upurētu par Jeruzālemes meitas un Ciānas meitas grēkiem un valdītu uz dzīvību un neiznīcību, lai šīs valdīšanas spēkā tie ļaudis, kas kādreiz bija grēcinieki, mūžībā mirdzētu kā dārgakmeņi ķēniņi tronī.

Vai kāds to var redzēt? Vai kāds cits, izņemot ticīgos, var saprast? Vai tiešām šis notikums, par kuru mēs lasām, bija tikai kāda neparasta epizode? Jā, ļoti skaista brīnišķa, kur mācekļi bija sajūsmā aizgrābtībā. Un ko viņi paši pēc kāda laiciņa domāja? Tikai pēc septiņām dienām. Jēzus augšāmcelšanās dienā, divi no viņiem, bēgdami no nesaprotamām, bīstamām, viņu biedējošā lietām, devās no Jeruzālemes prom uz Emavu, lai paglābtos. Savādas runas viņi bija dzirdējuši, ka kaps ir tukšs un Jēzus viņiem ceļā piestājās, un viņi izsaka savas lielās nopūtas un bažas. Kad Jēzus viņiem vaicā: “Ko jūs te runājiet? Par kādām lietām?”

– “Vai tu viens esi nezinātājs? Visi taču zina, cik briesmīga vilšanās ir notikusi.”

– “Kāda vilšanās? Nu taču ar to Jēzu no Nācaretes, vīru, varenu vārdos un darbos. Un mēs domājām, ka Viņš ir Israēla ķēniņš, kam būs valdīt.”

Viņi neko nebija sapratuši. Bet viņi varēja to saprast. Un ar savu nesaprašanu un iemācīšanos Viņi mums ir piemērs. Jau šajā pirmajā Adventa svētdienā, kā parasti, arī Adventā vienu svētdienu mēs pieminam Kristus Adventu, viņa nākšanu un ierašanos, ne tikai to, ko mēs varam pa gabalu nolūkoties. Kur drīz vai ne tik drīz mēs nezinām, Viņš nāks godībā tiesāt dzīvos un mirušos. Lai savukārt pieminam, ka tur toreiz senos laikos Dieva ļaudis gaidīja, ka šis ķēniņš nāks. Kas tas būs par ārkārtīgu prieku? Priecājies ļoti Jeruzalemes meita, kliedz aiz prieka Ciānas meita, cik tas būs liels prieks, ka viņa gaidīja, ilgojās, ticēja.

Nē, mīļie! Šī diena nepalika pagātnē. Tā asinis Derība, ko Tas Kungs slēdza ar savu tautu, kur šis ķēniņš nāca, lai slēgtu šo derību, ir noslēgta. Tanī naktī, kad viņš tika nodots. Viņš kopā ar saviem mācekļiem svinēja šo svētku Pasā mielastu. Viņš ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet! Tā ir Mana miesa.” Un biķeri, pēc Vakarēdiena, pateikdamies sacīja: “Ņemiet un dzeriet! Šis biķeris ir Jaunā Derība manās asinīs.”

Redziet, kādu derību viņš atnāk slēgt, kā Viņš valda, nevis tronī sēdēdams, karapulkus pavēlēdams. Bet sirdī ienākdoms caur ticību. Ikreiz katrā dievkalpojumā atkal un atkal nākdams augsti slavējams savā vārdā un savā mielastā, kur mēs ceļos metušies, dziedam “Ozianna! Lai slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā, Ozianna augstībā!” Viņš ir klāt, Viņš atkal nāk un atkal cauri gadu simtiem paaudžu paaudzēs.

Tāpēc mēs, viņu saņemdami, mācāmies no tās tālās Pūpolsvētdienas, Palmu svētdienas vēsts. Kur īsu brīdi viņš bija redzams kā ķēniņš, bet tām sirdīm, kas viņu kā ķēniņu saņēma, bija jāpatur viņu kā ķēniņu. Pēc tam nāca citi ķēniņi, nāca tādi, kas sacīja: “Es esmu Kristus.” Bet viņiem bija jāpaliek uzticamiem. Un neviens viņiem, bet arī viņu bērniem un bērnu bērniem. Un mums un mūsu bērniem un mūsu bērnu bērniem! Kā to var paturēt? Kā pie tā var palikt?

Mēs mācāmies no pirmajiem mācekļiem. Ne viņi mums māca, bet Svētais Gars kustinādams viņu sirdis, viņu rokas, viņu kājas un visu to, ko viņi dara. Daudz ļaužu mēs lasām: “Izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa.”

Iedomājieties, cik neprātīgi. Cik savādi. Cilvēki, kas atnākuši uz svētkiem, ne ar šādām tādām skrambām. Ar svētku drēbēm. Velk tās nost. Un klāja uz ceļa kādam vīram, par kuru Jeruzālemē vaicā: “Kas viņš tāds?” Par ko arī pasaule šodien vaicā: “Kas viņš tāds? Ko viņam vajag? Kāda no tā jēga?” Viņš jāj uz Ēzelīša uz karu zirgu, lai kalpotu, lai ik dienas nestu mūsu nastas. To viņš ir apņēmies. Un to viņš arī dara. Bet viņi velk savas labākās drēbes. Un met tās zemes pīšļos. Lai Viņš varētu iet savu ceļu. Lai ēzelītis, uz kuru neviens vēl nav sēdējis ar savām kājām mīlētu šās svētku drēbes, viņš priecīgi gavilē, tās mesdammi viņam ceļā. Ko mēs no tā varam mācīties?

Apustulis Pāvils, mācīdams kristīgo draudzi, iesakņoties Jēzū viņu paturēt viņā. Palikt Viņā pieaugt Viņā pilnību gūt, Viņš saka: “Novelciet savu veco cilvēku, savu veco Ādamu kā drēbes ar visiem viņa darbiem, ar visām viņa kārībām, kuru dēļ viņš iet bojā. Novelciet šo veco cilvēku. Un apvelciet jauno, kas atjaunojas taisnībā un svētumā pēc sava Radītāja tēla.”

Ko saka pravietis Caharija? – “Viņš šis ķēniņš ir taisns. Viņš ir tavs glābējs.”

Apustulis cituviet saka: “Vai jūs nezināt, ka jūs, kas esat kristīti, esat Kristū Jēzū tērpušies?” Tā par zīmi. Šai lielajai lietai, kur vecajam cilvēkam, lai cik arī viņš nebūtu izrotāts. Agrāk licies tīkams, pieņemams. Tās taču ir mūsu svētku drēbes, ar ko mēs šai pasaulē esam tērpušies. Tas viss pieder pie vecā cilvēka. Goda un godības ķēniņš nāk, novilks veco cilvēku un viņa darbus, un apvilksim jauno. Šie ļaudis cērt zarus un klāj tos uz ceļa. Savas drēbes Viņa ir uzklājuši, sevī šim ķēniņam padevušies. Lai viņš valdītu viņos. Kas ir šie zari?

Lielais latviešu tautas mācītājs, nekā viņš pats būtu latvietis, bet latviešu mācītājs Juris Georgs Mancelis ir sacījis: “Ja cilvēku varētu salīdzināt ar koku. Vai zaru, kas no saviem vecākiem cēlies, tad viņa bērni ir kā zariņi, kā pazarītes, kas no viņa raisās.”

Kā šī Evaņģēlija vārdi un notikums mums māca, ka ne tikai sevis pašu sevi pašu savu veco cilvēku būs likt pie kājām šim ķēniņam, bet arī savus bērnus nodot viņam viņa žēlastībai. Šos zarus un pazarītes, lai viņš varētu turpināt ceļu uz Jeruzalemi pie savas tautas savādu ceļu, kas ir ne tikai tie daži simti metru, ko viņš tolaik nogāja, bet kas ir gadu simti gadu tūkstoši, ko kristīgā draudze ir pieredzējusi. Viņu nākam viņu esam viņas vidū un ikreiz ar godu saņemam ik dievkalpojumā Viņa vārdā un Sakramentā. Un tur ir šīs pazarītes. Un šie zari, kas ir ceļā klāti, tie mēs esam. Un tie ir mūsu bērni un bērnu bērni līdz pasaules galam. Šī viņa brīnišķā atklāsme no atklāšanās turpinās.

Varbūt, ka tas arī tā nav, ka šie arī nav tā domāti, bet katrā ziņā tā vienalga ir patiesība, un tas vienalga ir pareizi. Caur audžu audzēm mūsu Kungs nāk kā ķēniņš. Visos laiku laikos. Dievkalpojumā, kopā nākdami, ļaudis viņam uzgavilē.

Ja Viņš būtu palicis tur Jeruzālemē un valdījis tronī, sēdēdams, neviens no mums nebūtu patieso dzīvību guvis. Bet tā kā Viņš valda ar savu asins derību. Mēs, veco cilvēku novilkdami un jauno apvilkdami, ik reizi, kad dzirdam šo vārdu, atjaunojamies savā sirdsprātā, saauguši ar Viņu kopā viņa nāvē, topam darīti līdzīgi arī viņa dzīvībā. Un būsim reiz kā dārgakmeņi Viņa kronī. Viņš pats to ir teicis. Viņš nemelo. Mums jāpaliek pie Viņa vārda pat tad, ja šim vārdam pāri klājas meli, šaubas, mūsu cilvēciskā neziņa un viss, ko vien draudze ir piedzīvojusi caur laiku laikiem.

Tas pirmais, īstais, patiesais, kā apustulis Jānis to saka: “Lai jūsos paliek tas, ko esat dzirdējuši no iesākuma. Ja jūsos paliks tas, ko esat dzirdējuši no iesākuma, jūs paliksit Tēva un Dēla. Un šis ir tas apsolījums, ko Viņš mums ir devis mūžīgā dzīvība.” Viņš saka: “To Es rakstu jums pret tiem, kas jūs maldina.”

Apustulis Pāvils, sludinādams Evaņģēliju galatiešiem draudzei, kā viņš pats to raksta nespēkā, vājumā, necienīgi domā. Un tomēr šie ļaudis iedegās. Viņu sirdis iedegās. Viņi pieņēma šos vārdus kā paša Dieva vārdus. Tad, kad apustulis kādu laiku nevarēja būt pie saviem mīļajiem galatiešiem. Viņam pēc neilga laika bija ar asarām jāraksta: “Kas jūs ir apdomājis jūs nesaprātīga galatiešiem. Kā jūs tik ātri novērsties no tā evaņģēlija, kas jums ir ticis sludināts? Bet cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs maldina un novērš no patiesības evaņģēlija.” Viņš saka: “Bet, ja kāds nāk un sludina jums citu evaņģēliju, nekā to, ko esat saņēmuši, lāsts pār to!” Viņš saka: “Un vēlreiz es jums saku.” Viņš piebilst: “Ja pat mēs vai eņģelis no debesīm dzirdiet no elles, no debesīm sludinātu jums citu Evaņģēliju, nekā to, ko mēs jums esam sludinājuši, lāsts pār to!”

Tas vienmēr klājas pāri kristīgās draudzes ceļam un katra mūsu dzīvei. Kad Patiesības vārdu esam dzirdējuši, nāks šaubas, nāks maldu mācītāji, nāks citi piedāvājumi. Tāpat kā mācekļiem varēja likties, ka viņi nav pareizo ķēniņu sagaidījuši. Vai tad tas tā varētu būt, ka viņš nemaz netika valdījis? Tāpat arī mums var nākties šādas šaubas. Šajos tumšajos melu laikos.

Nebīsties, Jeruzāleme! Nešaubies, Ciānas meita! Līksmo vareni, Ciānas meita! Kliedz, klaigā Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis. Viņš ir taisnīgs un glābējs pazemīgs un uz ēzeļa jāj, uz ēzeļa mātes kumeļa. Viņš nāk pie tevis šodien. Viņš nāks pie tevis rīt. Viņš nāks pie tevis katru reizi, kad tu savu sirdi viņam vaļā vērs pie Viņa vārda un pie Viņa sakramenta.

Paturi šīs lietas paliec. Tad tu mirdzēs kā dārgakmens Viņa ķēnišķajā kronī. Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]