Kas ir īsta laime?

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]

Šodien mūsu pārdomām divi notikumi vienā reizē notikuši ar laimīgām beigām. Svētie Raksti, Jaunā Derība un evaņģēliji ir pilni ar šādām īpašām Dieva zīmēm, kur stāsti un dzīves gaitas, kas bija ievirzījušās lielā smagumā un bezcerībā, pēkšņi atrisinās. Brīnišķīgi stāsti.

Bet zīmīgi ir tas, ka mūsu ticības tēvi, kad viņi sastādīja ticības apliecību, ko mēs nupat apliecinājām, runādami par Jēzu Kristu, nepiemin nevienu no Viņa brīnumiem. Tur nav teikts “Es ticu uz Jēzu Kristu, kurš dziedināja, kurš brīnumus darīja, paēdināja un pat mirušos augšāmcēla.” Vai tad mūsu tēvi to būtu kaut kā apšaubījuši?

Bet viņi pasaka pašu galveno par Kristu, kurš nācis šai pasaulē, dzimis no sievas, likts zem bauslības, lai mūsu, kas esam zem bauslības lāsta likti, izpirktu īstai un mūžīgai dzīvībai. Bet ko nozīmē šie stāsti? Šie stāsti ar laimīgām, kā mums šķiet, cilvēkiem beigām?

Pasaule pazīst daudz tādu stāstu, citi no tiem sagudroti un izsapņoti, kā kāds kļuvis bagāts vai kur, kā mēs pasakās redzam, kļuvis par ķēniņa znotu un vēlāk pats par ķēniņu. Kur mēs redzam, kur kādam ir bijušas dziļas bēdas un viņš no tām ticis ārā brīnumainā veidā? Un tur stāsts apraujas.

Ak, kāda laime! Kas dos mums laimi?

Kādreiz sauca senajā Izraēlī. Un tūlīt arī pravietis atbild: “Apgaismo Kungs, sava vaiga gaišumu par savu kalpu, par mums.” Kas ir īsta laime? Kur mēs redzam visi šie stāsti, kas cilvēkus iedvesmo? Ko tu vēlētos līdzi sacīt: “Redz, kā es izlasīju, kā vienam paveicās. Ak, es gan būtu laimīgs, ja man tāpat paveiktos. Kad es taptu bagāts vai no savas slimības dziedināts. Vai tagad, kur es esmu, kādos grūtos un spiedīgos apstākļos iespiests un nāves briesmās, ka es varētu no tā paglābties.”

Droši vien tā bija arī tiem diviem cilvēkiem, kuri nāca pie Jēzus, palīdzību meklēdami.

Kur pirms tam viņi bija savā dzīvē, vismaz mēs varam domāt par šo sinagogas vecāku, šo sinagogas priekšnieku, kura meita bija uz nāvi slima. Kad viņu meitiņa bija vesela, viņš nemaz vēl neapzinājās, cik liela ir viņa laime, ka viņam ir vesels bērns. Tagad šis bērns bija uz nāvi slims. Jā, un pat kā mēs lasām, tikko nomiris. Tad droši vien šis vīrs sacīja: “Ja mans bērns izdzīvotu, tad gan es būtu laimīgs, iesāktos laime.”

Tāpat arī šī sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu – dienu un nakti, bija nešķīsta no visas sabiedrības nošķirta, kā tas bija saskaņā ar Israēla likumiem: “Ka varētu tapt dziedināta, tad es gan būtu laimīga.”

Un mēs to varam saprast. Mēs gan īsti nejūtam šo laimi, kur mūsu bērni ir veseli un nemirst, un kur mums pašiem nav tādas ilgas un briesmīgas kaites. Kad mēs pieceļamies un jūtamies labi. Laime kaut kā ar to vēl nav iestājusies. Vēl vairāk visi šie stāsti par to, kur kāds ir iemantojis laimi, bagāts tapdams vai izglābts būdams. Jā, ja šo stāstu izstāsta tikai līdz tai laimei, tad var jau domāt, ka tā laime tur arī paliek, ka tur tai cilvēka dzīvē aizķeras un iet viņam līdzi. Un tomēr mēs redzam, cik ar visu to cilvēks ir nelaimīgs.

Mēs dzīvojam šodien drošāka un bagātāka, nekā cilvēki varēja aizgājušos laikos sapņot un iedomāties, kā varēja domāt: “Ja es kaut mazliet no tā varētu iemantot un iegūt, cik tad es būtu laimīgs.” Mēs nejūtam šo laimi.

Jo, redziet, cilvēka dzīve ir trausla. Ar visu to, kur kādu brīdi var šķist, ka ir gūts kāds risinājums, lielais risinājums tomēr paliek neiegūt. Beigu beigās cilvēks noveco un nomirst. Un ko pēc tam? Kur pat bagātnieks, kur visi apskauda un teikuši: “Tas gan ir laimīgs cilvēks!” Kā viņš cīnās par katru savas dzīves dienu vai cik viņš ir sarūgtināts, redzēdams tuvojamies nāvi. Tas, ka viņam bija liela bagātība, laimi viņam nedeva.

Dieva vārds saka mums ko pavisam citu. Pavisam neparastas lietas. Kristus sauc par laimīgiem garā nabagos. Par laimīgajiem sauc tos, kuriem gaužas ciešanas. Vēl vairāk, pēc savas augšāmcelšanās viņš apustulim Jānim saka: “Raksti. Svētīgi mirušie, kas iekš Tā Kunga mirs no šī brīža tiešām Gars saka kad tie atdusas no savas darbošanās un viņu darbi tos pavada.” Tāpēc visas šīs lietas, šie stāsti ar laimīgām beigām, kas mums evaņģēlijos, ir apkopoti, ir tikai zīmes tai laimei, kur ir īsta laime.

Un te nu, atgriežoties pie šiem diviem notikumiem, mēs varam vaicāt: “Vai šie cilvēki saņēma laimi ar to, ka mirušā meitiņa tika augšāmcelts? Vai sieva kļuva vesela?” Nē, mīļie, ar to viņi laimi nesaņēma. Viņi saņēma laimi ar to, ka viņi šīs lietas no Kristus Dieva Dēla saņēma. Mūsu laime ir apslēpta Viņā, jo viņā ir dzīvības avots. Viņš ir dievišķā gaisma, kas pasaulē nākusi, lai neviens, kas šai gaismā staigā, nemirtu, bet tam būtu dzīvības gaisma. Viņš ir mūsu laime.

Tās lietas, ko mēs lasām. Šie stāsti ar laimīgām, kā man šķiet, beigām, nav izstāstīti līdz galam. Droši vien, ja tos stāstītu dienu pa dienai tālāk līdz cilvēka nāves stundai, mēs redzētu nekāda laime tā varbūt nemaz nebūtu bijusi. Jā, kādu brīdi prieks, bet tikai tad tā top par laimi, ja šie cilvēki ilgi patur to apziņu, ar kuru viņi nāca pie Kristus, ka Viņš ir dzīvības Kungs un ķēniņš, ka jebkura lieta, ko Viņš mums dod, pat Viņa drēbju vīli, kurai mēs pieskaramies, ir patiesas žēlastības un dzīvības pilna.

Tā ir īstā laime – Viņu iegūt, Viņu iemantot, ar Viņu savas mūža dienas vadīt gan tās, kas šķiet bēdu pilnas, gan tās, kas varbūt ir guvušas atvieglojumu vai pat kādu pasaulīgu prieku. Gan priekos un bēdās būt kopā ar Viņu, ar to, kurš ir dzīvības Kungs un Ķēniņš, no kura plūst žēlastība un atkal žēlastība. Ka mēs nepaliekam ar savām domām pie saviem sapņiem, pie savas dzīves, bet ar visu sirdi pieķeramies Tam, kurš ir spēcīgs palīdzēt, Ka mēs arī to pieredzam ne attiecībā uz savu dzīvi kā laimīgu, bet attiecībā uz tās piepildījumu, kur pats augšāmceltais Kungs saka: svētīgi, kas iekš Tā Kunga. Laimīgi, kas iekš Tā Kunga mirst.” No šī brīža tie iegājuši dzīvībā kā Dāvids saka: “Jo tikai Tu, Kungs, dari, ka es varu mierā dusēt.”

Tā ir īsta laime. Tas ir lielais piepildījums. Nekas cits tam nespēj stāties līdzās vai blakus. Tāpēc visos pārbaudījumos pazīsim šo vīru, kurš nācis šai pasaulē, lai tiktu piesists krustā manis un tevis dēļ un kurš augšāmcēlies, lai tu nes, lai mēs iemantotu mūžīgo dzīvību. Viņam gods, slava un pateicība mūžīgi mūžos! Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]