Ādam, nebēdz

Noklausies šo e-publikāciju

“Ādam, kur tu esi?” [1.Moz.3:9] Ar šiem Radītāja vārdiem bēgošais Ādams tiek saukts laukā no savas sirdsapziņas, viņam jāstājas Radītāja priekšā.

Šis sauciens ir tieši pretējs sirdsapziņai, jo sirdsapziņa saka: Ādam, tu esi kails, slēpies no Radītāja, tu nedrīksti stāvēt viņa priekšā. Dievs saka: Ādam, nostājies manā priekšā.

Ādams turpina bēgt. Es esmu grēcīgs, es nevaru atrasties tavā priekšā – it kā ar grēku varētu attaisnoties. Bet tieši tādēļ, ka tu esi grēcinieks, stāvi manā priekšā un nebēdz. Taču vēl arvien Ādams neatkāpjas: sieva, ko Tu man devi, deva man no koka un es ēdu. Viņš atzīst savu grēku, bet to atzīstot, jau atkal mēģina bēgt.

Sieva taču bija tevis radīta, tavs paša darbs, kas mani veda atkrišanā, kāpēc tu devi tik nepilnīgu radību, kāda man tur daļa? Tātad, tā vietā lai nostātos, Ādams tveras pie jebkuras čūskas iemācītās mākslas kā koriģēt Dieva domas, Dieva Radītāja priekšā apelējot pie kāda cita, labāka Dieva, tas nozīmē, viņš atkāpjas. Ādams nenostājās, viņš neatzina vainu, viņš atsaucās uz savu sirdsapziņu, uz labo un ļauno un balstoties uz šīm zināšanām apsūdzēja savu Radītāju. Viņš neatzina sava Radītāja žēlastību, kura izpaužas tieši tajā, ka Viņš sauc Ādamu.