Jaunpiedzimšana kristībā un Dieva Vārds

Ticot Dieva Vārdam un apsolījumam, cilvēks piedzīvo jaunpiedzimšanu. Bībelē jaunpiedzimšana tiek saukta par “mazgāšanu atdzimšanā”. (Tit.3:5) Taču ir runāts arī par “atdzimšanu caur Dieva Vārdu”. “Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda.” (1.Pēt.1:23; skatīt arī Jēk.1:18)

“Pontopidana paskaidrojumā” ir teikts:

Vai kristības derība arī šeit var kļūt par mierinājumu un spēku ticīgam grēciniekam? Atbilde: Jā, protams, jo derība no Dieva puses vienmēr paliek spēkā; žēlastības durvis vienmēr ir vaļā grēciniekam, kas atgriežas un meklē žēlastību. Jā, Dievs visu dienu gaida, izstiepis mīlestības rokas, lai saņemtu un apkamptu pazudušos dēlus, kuri atgriežas tēva mājās. (Lk.15:20; Jes.65; Rom.2:4; 1.Tim.2:3-4)

Vai grēcinieks atgriešanās brīdī piedzīvo atdzimšanu, pēc tam, kad ir zaudējis pirmās atdzimšanas žēlastību, kas viņam bija dota kristībā? Atbilde: Jā, katra atgriešanās no nedzīviem darbiem un pamošanās jaunai dzīvei ir jaunpiedzimšana.

Vai kristība ir vienīgais atdzimšanas līdzeklis? Atbilde: Nē, Dieva Vārdam ir tikpat liels spēks un iedarbība. (1.Pēt.1:23)

Bieži vien gan šeit, gan arī misiones zemēs notiek tā, ka cilvēki, kuri bērnībā nav kristīti, atgriežas un pievēršas jaunai dzīvei ar Dievu. Viņi ir atdzimuši caur Dieva Vārdu. Evaņģēlija Vārds, kurā viņus sastop vēsts par žēlastību Kristū, aizdedzina sirdīs ticību, un viņi piedzīvo jaunpiedzimšanu. Luters arī saka:

Tie, kuri tic pirms kristības, ir saņēmuši ticību caur iepriekš sludināto Vārdu.

Luterisma tēvi stingri turējās pie šīs Bībeles mācības. Dieva Vārds aicina šos cilvēkus pie kristības. Kā Ananija teica Pāvilam: “Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa vārdu!” (Ap.d.22:16)

Ja kāds teiktu: “Esmu piedzīvojis jaunpiedzimšanu ticībā Jēzum, tāpēc man kristība nav vajadzīga, kaut gan es bērnībā neesmu kristīts,” – tad šis cilvēks pats ar saviem vārdiem apliecina, ka vai nu viņš nav nācis pie patiesās ticības, vai arī viņam draud atkrišana no tās. Jo ticība vienmēr nozīmē ticību Dieva Vārdam, un Dieva Vārds norāda uz kristību. Ja šāds nekristīts cilvēks, kas apzinīgā vecumā ir atgriezies pie Dieva, nicinātu kristību, nevis tiektos pēc tās, tad viņš drīz vien neizbēgami atkristu no ticības.

Daži no iepriekšminētā nepareizi secina: “Ja cilvēks var piedzīvot jaunpiedzimšanu, pirms viņš top kristīts, kāda tad nozīme kristībai? Tad kristība nenes atdzimšanu.” Taču Svētie Raksti skaidri parāda, ka Dieva Vārds (Evaņģēlijs) un ūdens (kristība) var dot jaunpiedzimšanu. Ne Dieva Vārds, ne kristība nezaudē savu atdzīvinošo spēku, saskaroties ar cilvēku, kas jau ir piedzīvojis jaunpiedzimšanu.

Daži reformācijas teologi ar šo iebildi pret atdzimšanu kristībā nāca pie viena no izcilākajiem luterāņu teologiem Johana Gerharda, norādot uz Apustuļu darbiem, kur stāstīts par cilvēkiem, kas tika kristīti pēc tam, kad jau bija saņēmuši Svēto Garu un nākuši pie ticības. (Ap.d.8:38; 10:47) Gerhards atbildējis:

Protams, gan šie, gan daudzi citi pirms kristības bija piedzīvojuši jaunpiedzimšanu. Taču tāpēc kristiba nezaudē savu spēku, tā ir mazgāšana atdzimšanā. To var paskaidrot ar piemēru: Dieva Vārdu klausās cilvēki, kuri jau ir piedzīvojuši jaunpiedzimšanu, un, neraugoties uz to, Dieva Vārds ir glābšanas līdzeklis, caur kuru mēs piedzimstam no jauna no neiznīcīgas sēklas. (1.Pēt.1:23; Jēk.1:18)