Sirdsapziņa, kauns no Dieva
26.01.2015 Autors: Dītrihs Bonhēfers e-refleksijas
Ādams vairs nespēj atrasties sava Radītāja priekšā. [1.Moz.3:8-13]
Viņam nepietiek ar šo kritienu vien, viņš nevar pietiekami ātri aizbēgt. Šo Ādama bēgšanu un slēpšanos no Dieva mēs saucam par sirdsapziņu.
Pirms grēkā krišanas nebija sirdsapziņas. Tikai līdz ar sanaidošanos ar Radītāju cilvēks ir sanaidojies arī pats ar sevi. Un proti, tāda ir sirdsapziņas funkcija – dzīt cilvēku bēgt no Dieva, un līdz ar to pamatos būt pret Dieva prātu, un no otras puses – cilvēks šajā bēgšanā jūtas drošs.
Sirdsapziņa cilvēku dzen prom no Dieva uz drošu paslēptuvi. Šeit tālumā no Dieva viņš tad pats spēlē tiesnesi un līdz ar to atceļ Dieva tiesu. Nu cilvēks patiešām dzīvo no sava paša ļaunā un labā, no sava iekšējā ienaida pašam ar sevi.
Sirdsapziņa ir kauns Dieva priekšā, kurā vienlaikus tiek ieslēpts savs paša ļaunums, kurā cilvēks pats sevi attaisno, bet kurā, no otras puses, ir ietverta norāde uz cita prātu.
Sirdsapziņa nav Dieva balss grēcīgajā cilvēkā, bet gan aizsardzība pret Dieva balsi, kas tieši kā aizsardzība savukārt norāda uz to, ka cilvēks negrib pazīt šo balsi un nevēlas to.
Līdzīgās e-publikācijas