Vingrinājums ticīgajiem

Noklausies šo e-publikāciju

“Un Īzaks aizgāja no turienes un uzcēla savas teltis Gerāras ielejā un palika tur dzīvot. Un Īzaks apmetās un no jauna atraka akas, kas viņa tēva Ābrahama laikā bija izraktas un kuras filistieši pēc Ābrahama nāves bija aizbēruši.” [1.Moz.26:17-18]

Tas rakstīts kā mierinājums mums. Ja mums ir Dieva apsolījums, tad arī svētie eņģeļi noteikti būs pie un ap mums. Tādēļ Ps.34:8 sacīti šādi vārdi: “Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” Un Ps 91:11: “Viņš sūtīs tev eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” Tam tēvi ir stipri un nešaubīgi ticējuši. Tādēļ, ja esam dievbijīgi ļaudis, arī mums jātic Tā apsolījumam, kurš nevar melot – tad būsim droši pasargāti Viņa patvērumā un aizsardzībā. Tāpat ir skaidrs, ka svētie eņģeļi būs pie mums.

Bet, ja mums, pretēji šai paļāvībai un aizsardzībai, tomēr notiek kāda nelaime, tad tā notikusi ar īpašu Dieva padomu, kas mums ir apslēpts un jo īpaši paliek nezināms mūsu pretiniekiem.

Kad mums nav jāpieredz kārdinājumi, mēs neko neiemācāmies un neturpinām pieaugt. Pārbaudījumi ir kristiešu vingrinājums, ar kura palīdzību atzīstam, ka esam svēto eņģeļu aizsardzībā; kaut arī tiekam vingrināti smagos un grūtos pārbaudījumos, tie tomēr mums nekaitē. Tāda ir mūsu teoloģija, ko nav tik viegli iemācīties. Ir jādomā par Tā Kunga Bauslību, jārunā par to dienu un nakti, vienmēr jācīnās ar velnu, kas mēģina mūs novērst no Vārda un vājināt mūsu ticību.