Pestīšanas pamats

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Kristietim, kas liecina par savu ticību apkārtējiem, var nākties atbildēt uz dažādiem jautājumiem par savu ticību. Kāds var jautāt kaitinot, apsmejot vai ķircinot, kāds, lai izrādītos ar savām zināšanām, bet kāds varbūt jautā nopietni no sirds.

Farizejs mūsu tekstā izaicinoši, lai kaitinātu Jēzu jautāja Viņam: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”

Neatkarīgi no tā, kā cilvēki jautā, tā ir iespēja sniegt viņiem patiesu kristīgu liecību. Tā dara Glābējs. Viņš neļauj farizeja liekulīgajai ārienei Sevi pievilt, bet uz jautājumu atbild izsmeļoši un nonāk līdz lietas būtībai tā, ka ķircinātāji vairs neuzdrošinājās Viņam neko jautāt.

Vispirms pārdomāsim, kas ir iedzimta reliģiozitāte un kāpēc tā cilvēkus neglābj

Mums nav jābrīnās, ja cilvēki jautā par reliģiskiem jautājumiem. Cilvēkiem ir iekšējs dzinulis pārdomāt dzīvības un nāves jautājumus, cenšoties atrast izskaidrojumu un jēgu savai eksistencei. Arī ateisti šai ziņā nav izņēmumi.

Ateistu Dieva noliegums balstās uz pārliecību, ka Dievu nevar pierādīt kā patiesi eksistējošu – viņuprāt, to nevar pierādīt ne sev, ne citiem.

Taču sensorās uztveres, tas ir, to, ko uztveram ar maņām, trūkums, nepierāda, ka tas, kas atrodas ārpus šīs uztveres, neeksistē.

Jo arī pasaulē, kur valda saprāts, noteiktas darbības vai lietas, kalpo kā šo lietu autora esamības pierādījums.

Jau Bībeles pirmajās lappusēs varam lasīt, ka pasaule drīz pēc grēkā krišanas sadalījās divās dažādās reliģijās jeb pasaules uzskatos.

Jēzus laikā rakstu mācītāji, saduķeji un visa tauta bija ļoti reliģiozi cilvēki. Visā pasaulē, austrumos un rietumos, kā arī dienvidos un ziemeļos, joprojām pastāv reliģiozitāte. Bieži vien tā šķiet daudz dzīvāka un reālāka nekā tā, pie kā esam pieraduši.

Pat tajās pasaules vietās, kur ateisms ir mēģinājis izskaust reliģiju (kā, piemēram, Padomju Savienībā), mēs joprojām atrodam pagānu reliģijas, islāmu, jūdaismu, māņticību un arī kristiešu baznīcas.

Cilvēks nav tikai auksti racionāla vai tikai materiāla būtne, bet viņam ir arī reliģiskas vajadzības.

Šī iedzimtā reliģiozitāte, ko citi sauc par garīgumu, izpaužas, kā uz sirdī ierakstītajiem likumiem balstīta reliģiozitāte. Uzreiz piebildīšu, ka šāda reliģiozitāte neglābj cilvēku un nepalīdz viņam tikt tuvāk debesīm. Patiesībā tā pat ir bēgšana no dzīvā Dieva klātbūtnes.

Kad cilvēks krita grēkā, viņš bēga no Dieva. Taču pats Dievs veda Ādamu un Ievu uz cita ceļa. Un tas notika tā, ka Dievs pats devās pie viņiem, uzdodot viņiem jautājumus: “Kur jūs esat? Ko jūs esat izdarījuši?”, un deva viņiem solījumu par gaidāmo Glābēju.

Jo īpaši mūsdienās daudzi cilvēki mēdz runāt par reliģiozitāti, par garīgumu, kā par neapšaubāmi pozitīvu lietu.

Tomēr Bībele apgalvo, ka reliģiozitāte un garīgums, kas rodas no paša cilvēka, ir negatīva lieta, un ka tikai ticība Kungam Kristum, kas balstās vienīgi uz Bībelē paustajām patiesībām, ir pozitīva un pareiza.

Cilvēkam ir jānožēlo sava iedzimtā reliģiozitāte un jāvēršas pie patiesā, īstā, dzīvā Dieva, lai tiktu izglābts.

Jēzus laika farizeji lūdza garas lūgšanas, gavēja, deva žēlastības dāvanas un aktīvi piedalījās Israēla tautas dievkalpošanas dzīvē.

Saduķeji, savukārt, bija reliģiski racionālisti. Jēzus norāja viņu neticību, jo viņi neticēja miesas augšāmcelšanai. Lai gan farizeji priecājās, ka Jēzus saduķejiem muti aizbāzis, viņi nekādā gadījumā nepievienojās Jēzum. Viņi bija atnākuši Viņu izaicināt, izsmiet vai kā latviešu tulkojumā teikts – kārdināt. Viņi gribēja parādīt, ka ticības lietas pārzina labāk nekā Jēzus. Arī šāda darbība ir raksturīga cilvēka dabai.

Tagad pievērsisimies Jēzus atbildei par Augstāko bausli, kas ir ļoti svarīgs, tomēr nav mūsu ticības galvenais artikuls

Tad kāds farizejs jautāja Jēzum, kārdinādams Viņu: “Mācītāj, kurš ir lielākais bauslis bauslībā?”

Kristietis, kurš apliecina sevi par Dieva bērnu, var saņemt dažādus jautājumus no apkārtējiem reliģioziem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņiem ir taisnība.

Kā redzam, tad mūsu Glābējs neklusē, bet pacietīgi pamāca, kad vien Viņam rodas piemērota iespēja. Protams, mēs zinām arī to gadījumu Jēzus dzīvē, kad Viņš neatbildēja uz uzdoto jautājumu. Dažreiz klusēšana ir labākā atbilde.

Bet šoreiz Viņš atbild. Mīlestībā Viņš vēlas vadīt farizejus prom no viņu pašu reliģiozitātes, lai viņi iepazītu patieso, dzīvo Dievu un paļautos uz Dieva žēlastību. Viņš atbildot saka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Un piebilst: “Šis ir augstākais un pirmais bauslis.”

Kad mūsu Pestītājs izrunā šos vārdus, viņš citē Bībeli, bet tajā pašā laikā šis vārds uzrunā jautātāju kā abpus griezīgs zobens. “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”

Tātad Dievs ir jāmīl visam cilvēkam – gan ar sirdi, gan ar prātu, gan ar dvēseli, lai nebūtu itin nekas cilvēkā, kas nemīlētu Dievu.

Tas ir Dieva bauslis, un tas ir augstākais bauslis. Kad mūsu Pestītājs izrunā šo pavēli. Tā ir kā pērkons no debesīm. Dievs norāda cilvēkam, kas viņam jādara, kā viņam jādzīvo.

Šim Dieva vārdam ir jāpakļaujas visam cilvēkam, visam, kas ir cilvēkā — visām viņa domām, vārdiem un darbiem, ieskaitot visas reliģiskās darbības, bet tāpat arī vaļaspriekiem un hobijiem. Visam ir jāpakļaujas šim augstākajam Dieva bauslim. Farizeji nevēlējās līdz galam ielaist šo vārdu savās sirdīs. Viņiem gan šķita, ka tā ir izdarījuši.

Mēs maldāmies, ja domājam, ka tikai kristīgā ticība māca mīlestību. Aicinājums mīlēt nav kristietības īpašums. Jo šis likums – šis likums mīlēt – ir ierakstīts katra cilvēka sirdī. Tāpēc tik populāras ir dziesmas tieši par mīlestību. Dievs, radot cilvēku, ierakstīja viņa sirdī: Tev būs mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu! Pēc grēkā krišanas šie vārdi vairs nav tik skaidri salasāmi. Cilvēks zina, ka kaut kas ir jāmīl. Bet kas jāmīl, kurš jāmīl?

Cilvēks var apmierināt vajadzību pēc mīlestības ļoti dažādos veidos, neatkarīgi no reliģiskās piederības. Tā šis likums mīlēt tagad ir pārklāts un sabojāts ar daudziem nepareiziem priekšstatiem.

Kad dzirdam Bauslības vārdu, tad to šobrīd ir paredzēts uzņemt tā, lai mēs to uztvertu kā Dieva svēto gribu, ko neesam piepildījuši.

Kad Dieva bauslība tuvojas mums un pieskaras mūsu sirdsapziņai, mēs varam piedzīvot to, kas teikts Vēstulē ebrejiem: “Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. 13 Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu.” (Ebr. 4:12–13)

Dieva vārdam piemīt brīnišķīga spēja iekļūt cilvēka sirdī un atklāt cilvēka izdarītos grēkus pat tā, ka sludinātājs to var pat nenojaust. Reizēm klausītājs var tapt aizvainots uz sludinātāju un var pat pārmest viņam, ka sprediķī ir īpaši aplūkojis viņa grēkus. Savukārt, mācītājs par to var būt pārsteigts, jo viņam attiecīgā cilvēka grēki nemaz nebija zināmi.

Bauslības vārds ne tikai iespiežas cilvēkā, bet arī liek mums dot Dievam norēķinu par to, kā esam dzīvojuši. Tas notiek arī tad, ja cilvēks noraida Dievu un to, ko Dievs pieprasa.

Svētā Bībele skaidri pasaka, ka cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību un viņam būs jāsniedz norēķins Dievam.

Šī informācija ir ierakstīta cilvēka sirdsapziņā.

Kad kāds mums jautā kādu ticības jautājumu, kaut vai izsmejot, tad tomēr būtu labi sniegt liecību par kristīgo ticību. Tas var palīdzēt jautātājam saprast, ka mums visiem būs jāveic norēķins un būs jāatskaitās Dieva priekšā par saviem darbiem.

Apustulis Pāvils, liecinot pagāniem, norāda, ka būs gan taisno, gan netaisno augšāmcelšanās (Ap.d. 24:15). Pilnīgi visi cilvēki tiks augšāmcelti un nostādīti Dieva troņa priekšā!

Tāpēc Pāvils sauca visus cilvēkus pie atbildības; jo pilnīgi visiem būs jāstājas reiz dzīvā Dieva priekšā un jāatbild, ko katrs ir darījis vai nedarījis. To šeit dara arī mūsu Glābējs. Bauslis pieprasa mīlēt Dievu no visas sirds. Vai tu esi tā dzīvojis?

Cilvēkam dažreiz var šķist, ka Dievs ir kaut kur tālu tālu. Tāpat cilvēks var jautāt, kā viņš var mīlēt Dievu, ko viņš nekad nav redzējis un kas ir kaut kur nezin kur.

Un tā tiešām ir taisnība, ka mēs nevaram dot Dievam neko tādā nozīmē, ka Viņam kaut kas būtu vajadzīgs. Dievam nav vajadzīgi ne mūsu darbi, ne mūsu mīlestība, ne dāvanas. Viņam ir viss.

Bet Dievs vēlas, lai Viņš mums būtu dārgs, — dārgāks kā viss pārējais.

Un tad Viņš mums ir devis tuvākos – nolicis mūs sev līdzīgo sabiedrībā, lai mēs mīlētu Dievu, mīlot viņus. Jā, lai, pirmāmkārtām, mēs mīlētu tieši cilvēkus, ko Bībele sauc par tuvākajiem, nevis kādus dzīvniekus vai skaistas lietas. Tāpēc Glābējs saka: “Otrs tam (tas ir, augstākajam bauslim) līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. 40 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.”

Glābējs nošķir pirmās plāksnes baušļus no otrās plāksnes baušļiem. Viņš pasniedz Dieva mīlestību kā pirmo un lielāko bausli. Tam līdzīgs ir tuvākmīlestības bauslis.

Tādā veidā Dievs paliek pirmajā vietā un tuvākais Dieva vietā netiek nolikts. Tomēr patiesība paliek tāda, ka mēs mīlam Dievu, mīlot savu tuvāko. Abi baušļi ir vienlīdz svarīgi, bet Dievs ir augstāks par mums pašiem un mūsu tuvākajiem.

Mūsu tuvākais nav vienāds ar Dievu. “Dievam vairāk jāklausa kā cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29)

Un tagad apskatīsim, ko vēl Jēzus pasaka, norādot uz augstāko personu un to vēsti, kas sniedz pestīšanu

Kad Jēzus bija atbildējis uz jautājumu, tad Viņš pats uzdeva jautājumu. Dažkārt ir labi, ka arī mēs uzdodam jautājumus tiem, kas mums jautā. Jēzus vēlas, lai cilvēki iepazītu ticību pilnībā. Ir jāzina Bauslība un tās mērķis, bet daudz svarīgāk ir zināt un pazīt Evaņģēliju.

Jēzus tiem jautāja un sacīja: 42 “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” 43 Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: 44 Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – 45 Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?”

Ebreji bija labi iemācījušies ceturto bausli: “Godā savu tēvu un savu māti, lai tev klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” Viņi tiešām prasīja, lai tas tiktu ievērots.

Tagad Jēzus uzdod viņiem jautājumu: kā tas ir iespējams, ka Mesija (Kristus) ir ķēniņa Dāvida dēls un tomēr Dāvids Viņu – šo savu pēcnācēju – vienlaikus sauc par Kungu, par Dievu? Kā dēls var kļūt par tēva Dievu? Tā ir neiespējama ideja ceturtā baušļa ziņā.

Jā, Bībelē ir daudz šādu saprātam absurdu lietu! Tāpēc ticības lietas nevar izprast ar saprātu. Dievs mums ir devis prātu, lai mēs saprastu to, ko Dievs saka. Bet ne visu, ko Dievs saka, mēs varam ielikt zinātniski saprātam pierādāmās formulās. Bībelei ir jāpieiet kā Dieva atklāsmei un tai jātic.

Glābēja atbilde ietvēra ļoti nozīmīgu mācību: mēs, cilvēki, esam tik lieli grēcinieki, ka mums ir vajadzīgs Glābējs, kas ir citādāks kā visi citi cilvēki.

Mums ir vajadzīgs Tas Kungs, patiesais Dievs.

Jautājums ir ne tikai par to, ka mums Dāvida dēls ir Glābējs, bet arī par to, ka Viņš vienlaikus ir arī Dieva Dēls – pats visuvarenais Dievs!

Dieva Dēls ir kļuvis par Dāvida dēlu. Dieva Dēls ir dzimis kā cilvēks. Tāds Pestītājs mums bija vajadzīgs, jo cilvēks bija grēkojis un cilvēkam par saviem grēkiem bija jādod norēķins, bet cilvēks pats to nespēja. Tikai Dieva Dēls, kas kļuva par cilvēku, varēja to izdarīt mūsu labā.

Šeit Glābējs atkārtoja visaugstāko bausli. Bet Viņš arī pasludināja lielāko vēsti par visaugstāko personu, kāda jebkad ir bijusi un būs.

Cilvēki bieži domā, ka visaugstākajam jābūt pietiekami bargam un nosodošam pret tiem, kas pārkāpj Viņa gribu.

Bet Dievs mums ir devis Glābēju, kurš ir tik liels un varens, ka nav neviena cita Viņam līdzīga.

Viņš ir vienāds ar Tēvu augstībā un godībā. Viņš ir patiess Dievs, bet tajā pašā laikā Viņš ir tik mīlestības pilns pret mums, cilvēkiem, ka atdeva Sevi par mums.

Viņš ir uzvarējis visus mūsu ienaidniekus un uzvarēs tos arī Savā atkalatnākšanā, kā teikts Bībelē: “Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām.” (Ps. 110:1; Mt. 22:44)

Kristus valda pār visu. Kad paļaujamies uz šādu Glābēju, tad gūstam mierinājumu arī no Viņa vārdiem: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. 28 Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jņ. 10:27–28)

Arī mēs varam palikt šā Pestītāja aizsardzībā, palikt tur un būt pārliecināti, ka Viņā mums ir piedoti visi mūsu pārkāpumi pateicoties Dieva žēlastības bagātībai.

Mēs esam aicināti šo vēsti nepaturēt tikai sev, bet liecināt par to tiem, kas nāk un jautā mums par ticības lietām.

Apliecinot kristīgo vēsti, tiem, kas mums ko jautā, lūgsim, lai Dievs dod mums pareizo atbildi un pareizo runas veidu, tā lai Dievs tiktu pienācīgi godāts un tuvākais savā sirdī sadzirdētu aicinājumu uz Dieva valstību.

Āmen