Vai Dievs tā teica?

Tas, kas norisinās starp Jēzu un farizejiem, ir tikai atkārtojums tai pirmajai Jēzus kārdināšanai (Mt.4:1–11), kurā velns viņu mēģināja ievest strīdā ar Dieva Vārdu un ko Jēzus pārvarēja, jo bija būtiskā vienotībā ar Dieva Vārdu.

Šim Jēzus kārdinājumam priekšspēle savukārt bija tajā jautājumā, ar kuru čūska paradīzes dārzā ieveda lamatās Ādamu un Ievu: “vai Dievs tā teica…?” (1.Moz.3:1). Tas ir jautājums, kas sevī ietver strīdu, pret kuru cilvēks ir bezspēcīgs, jo šis jautājums veido viņa būtību, tas ir jautājums ko tagad var pārvarēt tikai ārpus strīda, nevis atbildēt.

Visbeidzot visi šie kārdinājumi atkārtojas jautājumos, ar kuriem arī mēs uzstājamies iepretī Jēzum, ar kuriem mēs Viņu piesaucam konflikta situācijās un izvēlēs, ar kuriem mēs tātad iesaistām Jēzu mūsu jautājumos, konfliktos, strīdos, un gaidām no Viņa risinājumu. Jau jaunajā Derībā nav neviena jautājuma, ko cilvēki vērstu uz Jēzu, uz ko Jēzus būtu atbildējis ielaižoties cilvēciskajā “vai nu vai”, kas ir ietverts šajā jautājumā.

Jēzus neļauj, lai viņu piesauc kā šķīrējtiesnesi dzīves jautājumos, viņš izvairās, ka viņu piesaistītu cilvēcīgajām alternatīvām: “Cilvēk, kas mani ir nolicis jums par tiesnesi vai mantojuma dalītāju?” (Lk.12:14).