Dievs nav tukšo vietu aizpildītājs

Tajā, ko mēs atzīstam, mums jāatrod Dievs, bet ne tajā, ko mēs neatzīstam; ne neatrisinātajos, bet arisinātajos jautājumos mums jāaptver Dievs. Tas attiecas uz attiecībām starp Dievu un zinātnisko atziņu. Bet tas attiecas arī uz vispār-cilvēciskajiem jautājumiem par nāvi, ciešanām un vainu.

Šodien ir tā, ka uz šiem jautājumiem ir arī cilvēciskas atbildes, kas vispār neraugās uz Dievu. Faktiski cilvēki ar šiem jautājumiem tiek galā arī bez Dieva, un tā tas bijis visos laikos, un tā vienkārši nav taisnība, ka tikai kristietībai būtu šo jautājumu risinājums.

Kas attiecas uz jēdzienu „risinājums”, tad kristīgās atbildes drīzāk ir tikpat maz (vai tik pat labi) svarīgas kā citi iespējamie risinājumi.

Dievs nav tukšumu aizpildītājs, Dievs jāatzīst savas dzīves centrā, bet ne tikai pie mūsu iespēju robežām, Dievs ir atzīstams dzīvē (nevis tikai nāvē), spēkā un veselībā (neba tikai ciešanās), kā arī rīcībā (ne tikai grēkojot).

Iemesls tam rodams Dieva atklāsmē Jēzū Kristū. Viņš ir dzīves centrs. Dzīves centrā daži jautājumi vispār atkrīt …tāpat kā atbildes uz šādiem (tukšiem) jautājumiem.