Vienkārši kristietība
Noklausies šo e-publikācijuIr izdota grāmata tieši tavam grāmatu plauktam. Protams, ne tādēļ, lai krātu uz to putekļus, bet lai to lasītu, pārdomātu un pārlasītu arvien no jauna.
Šī grāmata nav sarežģīta, bet pavisam vienkārša grāmata par kristietību – “Vienkārši kristietība” [‘”Mere Christianity”]. Tieši šī, un nekāda cita iemesla dēļ, grāmata ir viens no slavenākajiem kristietības aizstāvja un skaidrotāja Klaiva Steipla Lūisa [Clive Staples Lewis] lolojumiem, kur rast atbildes uz būtiskiem jautājumiem strīdos ar prātu un pasauli.
Autors bērnībā pēc mātes nāves zaudēto ticību atguva brieduma gados, un kļuva par dedzīgu kristietības aizstāvi. Tādēļ neticīgo argumenti pret kristietību viņam bija pazīstami no paša pieredzes.
Sastopoties ar kādu priekšstatu vai pasaules skatījumu, Lūiss māca vaicāt nevis vai tas ir progresīvi, atbilst laikmeta garam un ir saskaņā ar jaunākajiem uzskatiem, bet – vai ir patiess, taisnīgs un pareizs, tādēļ šī grāmata brīnišķīgi palīdz pakārtot prāta un pasaules diktētos iebildumus kristīgai ticībai.
Lūk, tev ir iespēja pašam pieredzēt, ka šeit tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas mums būs nozīmīgas pat tad, “kad visa šī apdullinošā migla, ko mēs saucam par “dabu” vai “īsto pasauli”, izplēnēs, un Klātbūtne, kuras priekšā mēs vienmēr esam bijuši, kļūs taustāma, tieša un neatvairāma”.
Ņemam to grāmatu ciet!
Grāmata ir veikalā “Raksti” Rīgā, Lāčplēša ielā 37 un Jāņa Rozes grāmatnīcās.
Vai ir zināms, vai vēl kādas šī autora grāmatas latviski ir sastopamas, nesakaitot šo un Skrūvšņores vēstules?
mīļā vasara, ir dzirdēts par grāmatu “Skeptiķis” (?), bet to ĻOTI ātri izķer…
sāku lasīt (esmu ticis līdz 4.nod)
pirmais iespaids (izlasot pirmās 37 lpp) kas radies ir:
ka tā ir filosofiska raxtura literatura, kurā autors mudina lasītāju
aizdomāties par lietām, līdz kurām viņš pats ir aizdomājies
– – –
izskatās pēc mēģinājuma rast kopsaucēju ar lasītāja “vecā cilvēka” prātu
nesaucot lietas īstajos vārdos, bet ietērpjot tās dažādi definētos tēlos
[piem. ilgi un dikti skaidro kādu jēdzienu “Cilvēka Dabas Likums”,
kas principā nav nekas cits, kā “Dieva bauslība, tā rakstītā,
iekš to cilvēku sirdīm”]
– – –
… nu ja, bet viņš jau arī savā ievadrunā skaidri un gaiši
pasaka, ka viņš nava nekāds teologs. nu ja…
– – –
lasīsim, skatīsim, kas būs tāļāk »
Savādi, cilvēka dabā taču ir grēkot. Tas jau ir kā likums. Par to ap.Pāvils raksta Rom.7.n. un Gal.5:16-18 u.c.
Dieva vadībā mums tiek dota griba pildīt Viņa likumus.
—
Tā kā dzīvojam miesā, tad “šie divi viens otram stāv pretī” – cīnās.
Ja staigājam ar Dievu (staigājam Garā), tad, kaut gan “iznāk” pārkāpt Dieva likumu, ticīgais lūdz piedošanu un Dievs, Kristus nopelna dēļ, dzēš mūsu pārkāpumus un tad ir pēc Dieva gribas un cilvēkam dotās gribas – dzīvot pēc Dieva bauslības, piepildīta. Jāatkārto – tāpēc ka Kristus to ir piepildījis.
===
Ebr.10:4-22. “Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (10.p.).
===
“..pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti (brīvi, atbrīvoti) no ļaunās apziņas (Dieva likumu pārkāpšanas apziņas)..” (22.p)
===
Rakstnieki raksta ļoti dažādi, bet galvenais jau ir, kā rakstīts Bībelē.
===
esmu izlasījis visu grāmatu un tā man tiešām ļoti palīdzēja saprast daudzas svarīgas lietas. hmm tā netipiski, ka KLB locekļi tā rekamē citas konfesijas rakstieku. Klaivs izrādās ir anglikānis un tomēr jāatzīst, ka par sakramentiem viņš savā grāmatā izteicies diezgan tā luteriski ;)
Patiess prieks, ka Ingaram Lūisa rakstītais ir palīdzējis, turklāt vēl ļoti.
Lūiss savā ziņā ir no mūsu konfesijas: ar to vien, ka ir apliecinošs/confessing kristietis. Tas, ka viņš par sakramentiem ir izteicies luteriski… Nu, tiešā nozīmē tas ir neiespējami, jo Lūiss bija apzinīgs anglikānis (kalvinists), lai gan ar kritisku prātu un gan jau sava ietekme ir bijusi arī viņa katoļu draugiem. (Luterāņu saprotamu iemeslu pēc to starpā nebija.) Bet netiešā nozīmē arī ķēniņu Dāvidu, Mozu & Co mēs varam saukt par luterāņiem. Tiesa, ar šiem pēdējiem ir vienkāršāk, jo viņu laikā attiecīgo jautājumu vēl nebija, un mēs viņu dievbijībā varam ielasīt sazin ko. Ar Lūisu tā nav. Viņš ir tur, kur ir, un ir viņš tur apzināti. Lai gan “Vienkārši kristietībā” savu noteikto identitāti viņš cenšas neafišēt. Iespējams, ka no tā labticīgam lasītājam arī ilūzija par Lūisa “luteriskumu”. Bet viņš, protams, ir labais – īsts spīdeklis, un arī es no sava ēnainā kakta uz viņu norādu, cik nu manas roķeles to spēj: tas ir vīrs, kam fiška rubī/kas rubī fišku.
Internetā atradu 18 īsākus vai garākus Luisa gabalus krieviski, tostarp arī “Skrūvšņores (gan pārtulkots kā “Balamuta”) vēstules” un “Vienkārši kristietību”, bet ne tikai:
http://lib.aldebaran.ru/author/lyuis_klaiv/
Varbūt kādam noderēs vai vienkārši patiks :)
Jābūt lasošam cilvēkam, lai tiktu līdzi domai. Neieteiktu cilvēkiem ar zemu intelektuālo līmeni. Diemžēl vidusmēra cilvēkam tā arī jāpietiek ar Viktora Pentjuša grāmatiņām. Lūdzu kaut ko Radio2 klausītāju līmenim(klausās pamatlatvietis). Lūdzi iesakiet! (Par mazo katehismu esmu izformējies).