Dzīve

Nedaudz pafilozofēsim par sengrieķu domātāja Sokrāta izteikumu:

“Neizvērtēta dzīve nav dzīvošanas vētra”.

Dzīve. Šis šķietami vienkāršais vārds – “dzīve”. Bet vai tas tiešām ir tik vienkāršs?

Dzīve. Vārds, kurš uzrakstāms ar pieciem burtiem. Bet vai tiešām tas ir uzrakstāms tikai ar pieciem burtiem? Vai nav tā, ka vārds “dzīve” sevī ietver vairāk par pieciem burtiem? Vai tiešam nav tā, ka vārds “nav dzīve” nemaz tik vienkāršs?

Dzīve. Vai tas nozīme to, ko mēs redzam? Vai tas nozīme to, ko – dzirdam? Vai aiz šīm artikulētajām skaņām neslēpjas, kaut kas dziļāks? Vai aiz šiem pieciem glīti uzrakstītajiem burtiem neslēpjas, kādā jēga? Kurš gan ir aptvēris vārda “dzīve” dziļumu un jēgu? Kurš ir gan aptvēris vārda “dzīve” būtību? Kurš to ir iespējis?

Dzīve. Vai tas ir kāds laika sprīdis? Vai – nogrieznis no ienākšanas šajā pasaulē līdz tā tiks atstāta? Katram šis nogrieznis ir garāks vai īsāks. Vidēji šis sprīdis ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi. Vai tas ir daudz vai arī maz? Acīmredzot attiecībā pret ko… Taču neskatoties ne uz to, vai atceramies sevi kā mazu? Vai spējam iedomāties sevi vecu?

Atmiņas par bērnību ir samēra fragmentāras. Daudz, kas ir neievērots, daudz, kas vienkārši aizmirsts. Iedomas par vecumu nav objektīvas. Tas vēl nav noticis. Tās ir tikai sapņi un fantāzijas. Kas īsti zina, kā būs rīt, parīt, pēc mēneša, vai gada? Kas patiesībā zina, kā būs vecumā? Un vai tāds pienāks?

Dzīve. Šodien skatoties uz savu dzīvi, es varu konstatēt, ka tā nav nebūt nav izdzīvota. Kas gan zina, kur nogrieznim jeb laika sprīdim atrodos? Vai tas ir sākums, vidus vai gandrīz beigas? Vai tas būšu es, kas izvērtēs neizdzīvotu dzīvi? Vai tiešam tas būšu es? Vai varbūt to darīs kāds cits?

Dzīve. Tā ir daudzmaz zināma līdz šodienai. Lai arī kā pa miglu maldoties un taustoties, kaut kas uzaust atmiņā un kaut kas parādās acu priekšā. Tas ko atceros par līdz šim nodzīvoto posmu ir vienīgi subjektīvi fragmenti. Atmiņas nesniedz pilnīgu informāciju. Tas, kas ar mani notiks nākotnē – laika sprīdī no šodienas punktam, ir pilnīgi nezināms un neskaidrs. Vai tādu dzīvi ir iespējams izvērtēt? Dzīvi par kuru es praktiski neko nezinu.

Vai dzīvei ir vērtība un vai dzīvē ir vērtības? Kas ir vērtības un dzīves vērtības? Pēc kādiem kritērijiem to visu vērtēt? Vai ir kādas objektīvas – ārpus manis pastāvošas skalas un sistēmas, pēc kurām nosaka dzīves vērtību? Un vai es varu sniegt novērtējumu tam ko līdz galam neaptveru? Vai ir iespējams sniegt izvērtējumu tam, ko nav iespējams izvērtēt?

Ja ne neizvērtēta dzīve nav dzīvošanas vētra, tad rodas jautājums: vai vērts dzīvot, ja to nevar izvērtēt? Tiešām tāds ir un paliek jautājums: bija vai nebija vērts dzīvot bez dzīves novērtējuma? Ir vai nav vērts dzīvot bez dzīves novērtējuma? Būs vai nebūs vērts dzīvot bez dzīves novērtējuma?

Sokrāt, kur tu esi? Nāc un izvērtē manu dzīvi no sākuma līdz galam! Vai tu to spēj? Sokrāt, saki man, lūdzu, kas izvērtēja tavu dzīvi? Vai atradi tajā vērtību? Un vai tas biji tu pats vai arī kāds cits? Un saki, lūdzu: vai bija vērts dzīvot?