Kas …Kur …Pa’-Cik ???

Acu kārība, miesas kārība un dzīves lepnība. Šīs ir trīs lietas, kas nava no Dieva, bet ir no pasaules… Un tās iznīks līdz ar pasauli. Tad kamdēļ gan mūsu sirdis vēl aizvien tik ļoti cenšas tai zūdošajai pasaulei pieķerties?

Ja kāds māca ko citu un nepiegriežas mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem un dievbijības mācībai, tas ir uzpūties un nezina nenieka, bet slimo ar prātošanas un ķildošanās sērgu, no kā ceļas skaudība, ķilda, zaimi, ļaunas aizdomas, …

…, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. [1.Tim.6:3-10].

Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas. [Lk.12:15]

Vai esat redzējuši visparastāko cilvēku reakciju, saskaroties ar jaunākās tehnoloģijas brīnumiem un redzot tos ieviestus dzīvē?

Uvou!, parādi man, kas tas tāds ir?… Oho!, kur tādu dabūji?… Ahā!, un par cik to var nopirkt?

Redzi, cik īss ir klupšanas ceļš dotajā piemērā.

Neviens jau nesaka, ka iekārojamā manta būtu slikta. Bet pati iekāre mūsos ir no ļauna. Grēcinieka filozofija ir tā, kas mūs pazudina.

Viena doma: “Cik man būs naudas – Tik daudz es varēšu atļauties” (ja Jūs sevi tajā pieķerat) ir iemesls bīties, ka jums ar jūsu kristīgo izpratni nava viss kārtībā.

Vēlmei ko paveikt taču ir jānāk pa priekšu pārdomām par materiālo nodrošinājumu. Vēlmes piepildīšana taču būs pakārtota vēlmei (Līdzīgi, kā slāpstošais, gribot izrakt aku vispirms ir domājis par ūdeni nevis par lāpstu).

Miesas prāts savukārt allaž ir pret gara tieksmēm. Miesas kārības mūs allaž ieved postā. Lūk tikai neprātis var domāt līdzīgi: “Ja man būtu (būs) labāks auto, līdz ar to arī viss manas dzīves līmenis paceltos.” Tie, kas šādi domā, tieši apliecina, ka nevar to atļauties (vārda “auto” vietā liekot jebkurus citus vēlmju priekšmetus).

“…Ja man būtu lāpsta, tad gan es raktu…” tā saka sliņķis, kuram neslāpst; Tā saka tas, kuram lāpsta patiesībā nemaz nava nepieciešama; Tā saka tie, kuriem aku rakt nemaz nava padomā, taču ar lāpstu “zīmēties” gan patiktu.

Garīgā valodā runājot, tādus varam saukt par rušinātājiem sekulārā vidē; Par sekli bakstītājiem; Par tādiem, kuru skats tik uz zemes lietām vien vērsts.

Bet tie, kas lūko pēc patiesā, kas nemeklē sev lētu slavu, aizrakušies līdz ūdenim teiks: “Uov, paldies, paldies …ar lāpstu patiesi bij ērtāk un ātrāk!”