Lielākais un svarīgākais pārbaudījums cilvēcei

Cilvēkam piederēja viss, ko vien varēja vēlēties, un tas skaisti aprakstīts šajā stāstā: “Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam. Un upe iztecēja no Ēdenes apūdeņot dārzu; un no turienes tā dalījās četrās galvenās straumēs.. Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:8-10, 15-17).

Tā bija pārbaude, kas Ādamam bija jāiztur par visiem saviem pēcnācējiem. Tas bija līgums vai derība, ko Dievs nodibināja ar cilvēku. No vienas puses — trīsvienīgais, nemainīgais, majestātiskais Dievs kā augstākais Likumdevējs, no otras puses — Ādams, kas savā personā pārstāvēja visu cilvēku dzimumu, kā to apliecina sekas, kad grēkākrišana un tās augļi tika pārmantoti pilnīgi visos cilvēkos (Rom.5:12; 1.Kor.15:21-22).

Ievērosim šo augstākā mērā dziļdomīgo un pamācošo faktu, ka Dievs Savu aizliegumu bija pievienojis tik sīkai un nenozīmīgai rīcībai. Paturēsim to prātā reizi par visām reizēm, kāds ir lielā un svētā Dieva domu gājiens! Vēlēdamies pakļaut cilvēku pašam lielākajam un svarīgākajam pārbaudījumam, Dievs izvēlējās vissīkāko rīcību, ko vien virs zemes var iedomāties. Jā, šī pārbaudījuma sekas apēno visu pasauli! Šim likumpārkāpumam ir vistraģiskākās sekas: visa veida nāve miesīga, garīga un mūžīga! Un, raugi, tas viss saistīts ar sīku un nenozīmīgu rīcību, kad tika paņemts auglis no koka, kas likts visas paradīzes koku un augļu bagātības vidū.

Nav šaubu, ka Dievs ar šo pirmo aizliegumu uz mūžīgiem laikiem ir devis cilvēcei mācību, ka Viņa acis raugās nevis uz darbu lielumu, bet uz sirdi un paklausību. Nav šaubu, ka šeit Viņš mums devis skaidru mācību, ka vēlas būt Savām radītām būtnēm Kungs un Visuvaldītājs, kas, kaut ko pavēlēdams, prasa viņu paklausību — pilnīgu paklausību.

Ja, piemēram, Dievs Ādamam būtu sacījis: “Tev nebūs nogalināt savu sievu” vai: “Tev nebūs mocīt zvērus,” tad cilvēka prāts uzreiz saprastu iemeslu, pamatojumu un skaidrojumu un tam pakļautos, taču tā nekad nebūtu īsta pārbaude, kad paklausība tiek prasīta tikai baušļa dēļ. Dievs vēlējās patiesu paklausību, nevis tikai darba vērtības dēl.

Tāpēc Dievs izvēlējās pašu sīkāko lietu, kam prāts neredz nekādu iemeslu, argumentu vai pamatojumu, un Dieva bauslis prasa tikai paklausību. Cilvēks domā: vai tiešām Dievs mūs lems nāvei par tik sīku nedarbu? Visa paradīze taču ir pilna ar kokiem un augļiem, ko mēs vienīgie varam baudīt. Kādam nolūkam Dievs taupa šo jauko koku?

Šeit prātam vairs nav kur pieķerties, un ir prasīta tikai paklausība, ko Dievs mums no paša sākuma ir vēlējies iemācīt. Nav vārdiem izsakāms, kāds daudzveidīgs un nebeidzams ļaunums ir cēlies no aplamās tieksmes skatīties tikai uz darba vērtību, nevis uz Dieva vārdu un bausli! Šī tendence ir visas pārdrošības un liekulības avots.

Kad Dievs saka: tev nebūs slepkavot, zagt, laulību pārkāpt, tad tie šķiet svarīgi baušļi, bet, kad Viņš saka: tev nebūs Tā Kunga sava Dieva Vārdu tukši un necienīgi lietot, tev nebūs uz savu brāli dusmot, tev nebūs ar viltu kaitēt viņa vārdiem un darbiem utt., tad tie liekas tikai sīki un mazi bauslīši, ko var darīt vai nedarīt pēc savas patikas.

Kad cilvēks šādi izturas pret Dieva svēto gribu un bausli un raugās tikai uz ārējiem darbiem, tad viņam ir iespējams dzīvot pārdrošībā, atrodoties pat visdziļākajā grēku purvā, un tas grib izrādīties dievbijīgs tikai ārēji, tikai atsevišķās lietās. Taču tā rīkojās farizeji. Jā, tā rīkojas visi cilvēki pēc savas dabas.

Tikai Svētais Gars spēj atklāt lielo atšķirību un atsegt cilvēka iekšējo ļaunumu. Tas, ka tu nenogalini, nepārkāp laulību, nedzer un nedzīro, vēl nepierāda īstenu dievbijību un Dieva Gara klātbūtni tevī, jo šādi ārēji rupji grēki patiešām apsūdz prātu un sirdsapziņu. Taču daudz vairāk Svētā Gara darbu tavā dvēselē pierāda nevis kādi ārēji skaisti darbi, bet gan tas, ka tu jūti nemieru par savām ļaunajām domām, slēptām dusmām, nešķīstām tieksmēm, veltīgiem vārdiem, apslēptu lepnību, vēsumu pret Dievu, panīkumu lūgšanās utt.

Diemžēl mēs tā rīkojamies ne tikai saistībā ar Dieva baušļiem, bet arī ar citām Bībeles mācībām, kur mums piemīt tāda pati postoša tendence skatīties nevis uz vareno Dieva vārdu, bet uz ārējo rīcību.