Kristietība – kā pamats kultūrai
Noklausies šo e-publikācijuJa pagramstīties ap vārda “kultūra” saknēm…
Ja palūkot, kas tad darās zem “zaļā mauriņa”; Ja parakt ar lāpstu dziļāk, tad zem smuki-ierastās zemes virskārtas ieraugām trūdus un sūdus [un jo to vairāk jo augsne auglīgāka]… un tie ir labais pamats gan zaļajai zālei gan visādiem / dažādiem citiem dārza augiem. Tas ir tik noderīgs [pat nepieciešams] to augšanai [dzīvības uzturēšanai], bet neviens taču nebūs tāds neprātis, ka šo “labumu” liks par stūra balstu mājas [mūra] pamatos!?
Katra kultūra savu sakni [spēku, dzinuli un dzīves sparu] rod vārdā “kults”. Un darbības, kas ap to grozās saistītas ar kultivēšanu. ..vai ne? Bet kas tad; – Kas ir kults? To nu mums tagad nāksies noskaidrot. Un ja jau reiz runa iet par Kristīgo kultu, tad lūkosim kas tam apakšā [pamatos].
[Loģiski domājot, tam it kā vajadzētu būt Kristum, ap kuru visas lietas grozās. Taču, …tad jau tas būtu Kristus kults. Tas būtu tā, ka Kristus vien tiktu apbrīnots, pielūgts, par Viņu vien runāts, domāts utt.]
Kristīgā kultūra noteikti neaprobežojas ar Kristu vien. Drīzāk pat otrādi – Kristus – tas ir beidzamais kopējais elements, kas atrodams Kristīgā kulta daudzveidībā. Un tādēļ ka vieniem Kristus = tik pašsaprotams, ka par Viņu nava pat jārunā, bet citiem tik neizprotams, ka par to daudz netiek runāts, tad pulcēšanās/ grupēšanās/ kopošanās [kā kulta būtība to prasa] laikam gan notiek ap ko citu. – Bet ap ko??
Virpuļu virpuļiem …griežās un mainās – centri, pulciņi, interešu grupas, šūniņas, biedrības, klubiņi, komitejas, utml. Ir tik daudz dažādu kalpošanas un kalpināšanas iestāžu. Taču tā arī ir tikai vēl viena vien maza daļiņa no Kristīgās kultūras. Paskaties apkārt: – cik daudz visa kā vēl šis kults nes sev līdzi: – kristīgās skolas un bērnu dārzi; kristīgā māksla un mūzika; ziņas un izklaides; kristīgā ētika un morāle.
Tā vien liekas, ka viss (pie kā vien kristietis pieķeras) kļūst kristīgs. Bet vai tas tiešām tā arī ir? – tas ir jautājums. Vai Kristus ir nācis lai šo pasauli, ar kristiešu rokām, savestu kārtībā – padarot to pakāpeniski kristīgu [vispirms Roma, tad Eiropa, Āzija, Amerika, tad Āfrika un par jaunu Eiropa utt.]… vai ne tamdēļ, lai kristiešus [Kristum ticīgos] izrautu no grēku apkrautās un neglābjami bojā ejošās pasaules?
[Mēs gan nemācām, ka kristietim ir jāignorē apkārtējā pasaule un jāvairās pacelt savu roku laicīgo labumu satveršanai, bet brīdinām, ka nevajag laicīgās lietas jaukt [un saukt p]ar garīgajām. Kas sviedrus svīzdams savu maizi pelna, tas lai to arī ēd, – vai pagāns vai kristietis būdams. No diviem viena maiznieka ceptiem plāceņiem tak’ viens nekļūs par “pagānu riku”, bet otrs par “kristīgo kukulīti” tikai tamdēļ, ka to pircēju garīgā pasaule [nākotne mūžībā] atšķīrusies.]
Vielas nezūdamības likums nosaka, ka zārks nevar palikt tukšs: Kur iztrūkst izpratnes, tur talkā nāk mistika. Zināšanu iztrūkums tiek attiecīgi kompensēts ar sakāpinātu emociju palīdzību. Dieva [nepiepildāmo] bauslību “kristīgā kultūra” papildina ar savu “evaņģēliju” (apgraiza pēc pašu / mūsdienu ieskatiem), bet Kristus Evaņģēliju savukārt apzog ar pašizdomātu “likumu” vārdā (papildina ar pestīšanai nepieciešamo izpildāmo nosacījumu virkni).
Ko darīt? – tas ir jautājums, kas izriet no secinājuma: “ko mēs esam izdarījuši”. Vienkārši nevajaga bauslību miksēt ar evaņģēliju, tas arī viss. Ko tas nozīmē tavā dzīvē? – atzīsti savu grēcīgumu […ar visām tā konsekvencēm]. Kā to izdarīt? – es nezinu, jo tas ir neiespējams bez ticības (tās pestījošās), ka Kristus nopelnā grēki netiek pielīdzināti. Kā dabūt to/ tādu ticību? – To [kā mums zināms] Dievs pats dāvā kam, kad un kādā veidā grib. Ko tad mēs varam darīt? – tas ir jautājums…[skat. šās rindk. sāk.]
Kamdēļ Rakstos Kristus nosaukts par stūra akmeni? – Jo uz Tā tiek celta ēka.
Kas tad būtu tie akmeņi? – Tie ir Kristum ticīgie [no kā ceļ to namu (kura stūra akmens ir Kristus)].
Bet kāpēc Raksti saka, ka nama cēlāji Kristu atmetuši kā nederīgu? – Jo tai ēkai, ko pasaulīgie būvē ir vajadzīgs cita tipa (veida/formas/konsistences/izmēra/ u.c., t.i. viņu projektam atbilstošs) stūrakmens un attiecīgi atbilstoši/ pielāgoti(jami) būvmateriāli – cita tipa akmeņi.
Vēl varētu rasties jautājums – uz kāda tad pamata to būvē tie, kas Kristu atmetuši un; Kas ir tie citi akmeņi? Tad vēl – Vai tad būtu divi vai vairāki Kristi? Vai arī – vai varbūt ka kristīgā kultūra tikai šķietami tiek būvēta uz Kristus pamata?
Jā ir daudz dažādu jautājumu par ko būtu vērts padomāt t.s. Kristīgās kultūras sekotājiem / veidotājiem / jūsmotājiem.
ejiet lēnām, ka n e-krītat!/ n e-slīdat!
…ka n e-piedauzāties!
hruščovu esi lasiijis?
draugs talyc, man liekas, ka bik tu esi šo to piemirsis, jā tev ir taisnība, ka maizīte, ko uzcep kristīgs maiznieks nav kristīga maize, bet viss ko mēs daram ir jādara Tam Kungam par godu, tātad mums jāmazgā trauki Tam Kungam par godu un mums jācepj maizīte Tam Kungam par godu, un mums jāsacer dziesmas Tam Kungam par godu (lai arī cik jēli tie teksti nebūtu)
ceru, ka doma tev skaidra :)
jā, jā machss šī doma man gan ir skaidra
bet vai tev ari’ pašam ir skaidrs:
…
a) kamdēļ tas jādara?
b) vai kāds to dara (vai spēj-i)?
c) kādas sekas tam, ka bauslību nespēj /(jam) piepildīt?
– – –
c’) kurš ir miris par grēkiem Krusta stabā Golgātā (uz visu grēku piedošanu)?
b’) kādā veidā Dievs dāvā (mums-ticošajiem) savu žēlastību?
a’) kas (kādā veidā) dāvā ticību cilvēkam?
>kamdēļ tas jādara?
Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam! Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. (Kol. 3:16-17)
Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum. (Kol. 3:23-24)
Tā viņš ir. Disonanse starp faktu un vērtību, esību un jābūtību ir pamatā šai “kristīgajai” kultūrai ar tās perifēro Kristu, un tā sakņojas nebūt ne primāri ētiskās kategorijās, bet, kā jau rakstā teikts: “Ko darīt? – tas ir jautājums, kas izriet no secinājuma: “ko mēs esam izdarījuši”.
Ļoti daudz no minētā, manuprāt, būtu liekams zem šī paša virsraksta, tikai ar treknu jautājuma zīmi galā; un šis jautājums tā Lielā Gala kontekstā ir pagalam neretorisks.
a) lai pagodinātu mūsu Kungu Jēzu
b) mēs varam pagodināt Jēzu tikai tik daudz, cik mēs varam un tieši tik arī mums ir jādara
c)nespēšu konkrēti citēt, bet ceru ka zini šo rakstu vietu: ne no bauslības jūs esat taisnoti, bet no Kunga žēlastības…
—————————————————————–
c’) protams mūsu Kungs Jēzus
b’) savu žēlastību Viņš izlej pār mūsu galvām katru mīļu brīdi, bet vislielākā žēlastība ir Viņa Dēla upuris par mūsu grēkiem
a’) ticību mums dod Dievs, bet mūsu rokās ir pieņemt to, vai atteikties no šīs iespējas
Pareizi tu esi runājis machss, ka kristieši ar saviem ticības augļiem kalpo arī visai sabiedrībai par celšanu (un šinī gadījumā iet runa par patiesiem Kristum ticīgajiem un par Baznīcas ietekmi uz cilvēci kopumā. Jā tā ir pareizi, ka kristīgs cilvēks visas lietas dara kā Tam Kungam, un tieši šī iemesla dēļ Kristus pretiniekiem mutes tiek aizbāztas, ja viņiem, uzlūkojot un izvērtējot kristieša labos darbus neatliek cita iemesla viņu apsūdzībai kā vien viņu dievbijības dēļ.) Tik tāl viss ir pareizi un pret to nekādā gadījumā nav pretenziju (Gluži otrādi, tieši tas jau tiek saukts par labo mēslojumu tai “zālei”, kas šodien dīgst, zeļ un izdod sēklu, līdz sakaltīs un satrūdēs lai dotu vietu nākamajām paaudžu paaudzēm).
Sakot to, ka sūdus nevar likt nama pamatos domāts ir tas, ka nevar ticību balstīt uz ticīgu cilvēku darbu piemēra. To tas nozīmē, ka kristietība neder par pamatu kultūrai, jo Jēzus dzima, cieta, mira un augšāmcēlas ne tamdēļ, lai sakārtotu pasaules lietas (runa neiet par centieniem uz labāku dzīvošanu zemes virsū), bet lai no šīs iznīcīgās pasaules glābtu tos, kuri meklētu glābties (runa iet par mūžīgo dzīvošanu un ticības pārbaudījumiem zemes virsū).
Kam tas nav skaidrs, tas maldīsies pasaulē, sekodams savai vēsturiskajai tēvu-tēvu ticībai (mantotai no vecmāmiņas vai kāda diža ticības cilvēka). Tāds darīs labos darbus (un tas protams nav nekas nosodāms, jo labi darbi tiešām jādara), bet darot tos bez īstās izpratnes, reiz pienāks brīdis kritiskajam jautājumam: “KĀPĒC?” (un uz to tikai lētticīgajiem pietiks ar lētu atbildi: “Tāpēc, ka …TĀPĒC!”
Redziet, ticībai ir tā būtiskākā nozīme; tai ir jānāk pa priekšu labiem darbiem (lai tie nebūtu tukši). Un pie ticības, pareizai mācībai ir svarīga nozīme.
Redzi, Baznīca pasaulē pastāvēs līdz laiku beigām, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt (lai arī cik tālu x-tīgais kults būtu aizvirzījies no skaidrās Rakstu izpratnes:)