Parunāsimies?

“Vai tu tiešām gribi iznīcināt Manu tiesu, Mani nolikt par netaisnu, lai pats rādītos taisns? …Tad grezno sevi taču ar cildenumu un diženumu un tērpies greznumā un godībā! …Uzlūko katru pārgalvi, kas ir iedomīgs, un pazemo viņu un satriec bezdievīgos tur, kur tie stāv!” [Īj.40:8, 10, 12]

Varētu šķist, ka runāšana par laicīgām lietām garīgu cilvēku starpā ir tukši izšķiests laiks. Un tā tas arī būtu, ja viņi nespētu saprasties pat šajās laicīgajās lietās. Tas būtu par pamatu apgalvojumam, ka tie nespēs nonākt vienprātībā garīgos jautājumos, kas ir daudz augstāki par zemes lietām. Te es gribu, lai tu nepārproti manu teikto, kā to pārprot visa pasaule, domādami, ka spējuši vienoties daudz dažādos laicīgos jautājumos, tie tuvojas vienprātībai arī kristīgās mācības jautājumos.

Negribi man piekrist? Nu, re – velns ir tevī!
Negribi atbalstīt mūsu (vairākuma) viedokli? Nu, re, tu jau esi atkritis no mūsu baznīcas!
Negribi vienoties ar labu? Atradīsim līdzekļus, kā tevi pārliecināt kristīgā (tomēr ne Kristīgā …es drīzāk teiktu antikristīgā) manierē.

Kam ir vienota izpratne Kristīgās ticības mācības jautājumos, tie var strīdēties, pat plūkties laicīgos jautājumos, tomēr palikt vienprātībā Kristū. Vai tu šādam apgalvojumam vari piekrist?
Vai tas dara tevi šaubīgu?.

Te nu tu redzi, ka es esmu nolēmis par tevi gardi pasmieties, ja tu būtu censties atbildēt pareizi.

Varbūt tu gribētu ar mani pacīnīties? Var būt gribētu man oponēt? Bet tad jau tu parādītu vien to, ko tu gribi – parādīt savu taisnību!Ko gribu es? Tikai parādīt, ka mana taisnība ir labāka par tavējo. Tava taisnība nav labāka par manējo.Visa mana taisnība ir Kristū (un Kristus Dievā).

Redzi nu, kādā lielā vienprātībā mēs te varējām parunāt par garīgām lietām! Mums taču izdevās? Vai tu gribētu par šo parunāt?