Par garīgo vienprātību

Noklausies šo e-publikāciju

Esiet vienprātīgi. [2.Kor.13:11]

Apustulis mūs aicina uz vienprātību un pazemību cilvēku savstarpējā saskarsmē. Ja kāds iedomājas, ka vienprātība un pazemība ikdienā un pasaulē nav nopietns jautājums apustuliskām pamācībām vai īstu kristiešu pārdomām, tad dzīve drīz pierādīs pretējo. Mēs redzēsim, ka ar pazemības un vienprātības trūkumu mēs sev un citiem radīsim grūtus kārdinājumus un liksim negodā Kristus vārdu.

Pat mūsu Kungs Kristus ir turējis par vajadzīgu runāt par pazemību un padevību. Piemēram, Kalna sprediķī Viņš saka: “Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi” [Mt.5:5]. Un Lūkas evaņģēlija 14.nodaļā Viņš māca, ka mums nevajadzētu izvēlēties labāko vietu pie mielasta galda. Mums jāpatur prātā, ka īsta kristietība grib savus bērnus darīt krietnus un laimīgus, lai vestu mūs dzīves īstenībā, ka nevadām savas dienas tikai augstās apcerēs, ikdienā aizmirstot visu, ko esam mācījušies. Arī ikdienā mums jādomā par visu, kas ir labs, patiess un tīkams.

Ar šo aicinājumu apustulis grib sacīt: kristietim savā dzīvē nav jābūt patvaļīgam un egoistiskam, tādam, kas visu grib tikai pēc sava prāta, bet tam ir jārēķinās arī ar citu cilvēku prātu, domām un uztveri, ja vien tā nav pretrunā ar Dieva vārdu un gribu. Te apustulis vēršas pret ļoti spēcīgu noslieci, kas piemīt ikviena cilvēka dabai, – ietiepību un savtību. To redzam pat mazos bērnos. Tiklīdz tie sāk runāt, tieksme uz strīdēšanos un stūrgalvību kļūst skaidri redzama.

Tāpat redzam, kā visas dzīves garumā lietas notiek pēc vecās parunas: “Cik cilvēku, tik viedokļu!” Ikviens iedomājas, ka viņa intelekts un pieeja ir tā labākā. Vienmēr sekojot savai dabai un vēloties aizstāvēt savas domas, mēs nonāksim nemitīgās cīņās un nesaskaņās. Tā nepārprotami ir žēlastība un gudrība, ja kristietis ātri nāk pie atziņas, mācīdamies piekāpties, neuzticēties savām domām un prātam un nekarot par tām.

Tā ir vispārēja mācība, ko apustulis vēlas sniegt. Tā kā pieminētā savtīgā tieksme ir tik dziļi iesakņota mūsu dabā, mums vienmēr jāapzinās, ka tas pats attiecas arī uz garīgām lietām. Tādēļ ir būtiski, ka pēc iespējas drīzāk uzklausām apustuļu daudzos aicinājumus uz garīgu vienprātību.

Par garīgo vienprātību apustulis māca, ka pat tad, ja mums nevar būt vienādas domas visās lietās, un tas patiešām ir grūti, jo “nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana” [1.Kor.13:9], mums tomēr jātiecas uzturēt Gara vienību ar miera saiti [Ef.4:3], proti, mums cieši jāturas pie Gara dotās vienības, kas ir droša miera, miermīlības un mīlestības saite, kura vieno mūs lielajās un svarīgajās lietās, kas mums visiem kopīgas.

Kristū mēs esam viena miesa un viens Gars [Ef.4:4]. Būtībā šī vienprātība gan garīgā ziņā, gan savstarpējās attiecībās ir patiesi nozīmīga. Bet, ja kāds iedomājas, ka viņam ir labāka izpratne nekā citiem, un savas izpratnes dēļ ceļ nemieru un šķelšanos to vidū, kas jau Kristū vienoti un svētīgi, tad viņš dara lielāku ļaunumu nekā tad, ja būtu savu apgaismību paturējis pie sevis.

No Vēstules romiešiem 14.nodaļas mēs mācāmies šādu lietu – ja cīņa par būtisku patiesību notiek tādējādi, ka novēršam dvēseles no viņu vienkāršās ticības Kristum, tad, apustuļa vārdiem runājot, mēs esam veduši postā to, “par ko Kristus ir miris” [Rom.14:15], un atziņas dēļ pazudinājuši to, “kas vājš ticībā” [1.Kor.8:11]. Tādēļ garīga saskaņa un dvēseles palikšana vienkāršā ticībā Kristum ir tik nozīmīga, ka nereti labāk ir palikt klusu un savu ticību paturēt tikai Dieva priekšā [Rom.14:22], nevis ar to traucēt ticībā vājos.

Vienības graušanas bīstamība ir daudz lielāka un noslēpumaināka, nekā mēs domājam, un tādēļ apustulis devis tik daudz nopietnu mudinājumu. “Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā” [1.Kor.1:10]. Un vēl: “Esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums” [2.Kor.13:11].