Par pašiem lielākajiem Dieva valstības noslēpumiem

Jautājums jau nav tikai par mazu bērnu kristīšanu, bet par pašas Kristības vērtību un nozīmi, un par pašiem lielākajiem Dieva valstības noslēpumiem virs zemes. Jā, tā tas ir, mani mīļie brāļi.

Jautājums patiesībā ir šāds: vai mums ka redzamos žēlastības līdzekļos virs zemes mums ir dots kaut kas pārdabisks un neizskaidrojams? Vai arī — visām patiesām lietām ir jābūt dabiskām, satveramām un kaut kādā veidā izskaidrojamām? Tāds ir jautājums.

Jau Evaņģēlija vārdos mēs atrodam daudz ko pārdabisku. Evaņģēlija vārdi darbojas ne tikai kā pārliecinātāji, bet tajos ir Dieva spēks un Dieva sēkla, jā, pat jauna radīšana, jaunpiedzimšana, kas nes savus augļus. Tomēr Evaņģēlijā ir arī kaut kas tāds, kas ir acīm redzams un šķietami izskaidrojams dabiskā veidā.

Tas, ka Bauslība rada grēkatziņu, sirds satriektību un izmisumu un ka Evaņģēlijs rada iepriecinājumu, mieru, prieku, mīlestību un visus Gara augļus, tas mums šķiet dabiski. Par to mēs, kam ir jelkāds garīgs prāts, esam vienisprātis. Taču mūsu prāts atsakās saprast un neprot dabiski izskaidrot to, ka Dievs Kristībā var kaut ko darīt pie maza bērniņa, kas vēl sevi neapzinās, vai arī to, ka Viņš ar maizi un vīnu var dot Savu miesu un asinis. Tāpēc šajos jautājumos nav vienprātības ne atsevišķu kristiešu, ne kristīgo konfesiju starpā.

Mēs jau esam to novērojuši, proti, kur kādam sakramentam uzbrūk cilvēciskā prāta loģika un iztukšo visu pārdabisko saturu, tur drīz sākas arī otrs uzbrukums. kas līdzīgā veidā cenšas atbrīvoties no visa “nesaprātīgā”.