Reliģija un patiesība

Mēs esam pieraduši reliģijā saredzēt kaut ko, kas atbilst cilvēciskās dvēseles vajadzībai un apklusina šo vajadzību. Kaut ko, kas no esamības nemiera ved pie miera, no steigas pie klusuma. Kaut kas, kurā mēs pavisam tālu no mūsu profesionāli ikdienišķās dzīves reiz nonāksim pavisam tuvu sev.

Mēs gan tā sakām, reliģija ir kas skaists, kaut kas svētīgs, kaut kad dzīvē nepieciešams. Tā esot vienīgais, kas cilvēku varētu padarīt priecīgu pašos viņa dziļumos. Bet mēs tajā aizmirstam vienu izšķirošo jautājumu, vai reliģija ir arī kaut kas reāls,… vai tā ir patiesība.

Jo varētu būt, ka reliģija ir gan skaista, bet ne reāla, un ka tas viss ir skaista, dievbijīga ilūzija, bet tomēr tikai ilūzija. Un niknākā cīņa pret reliģiju aizdegās no tā, ka baznīca pati tik bieži runāja tā, it kā jautājums par realitāti būtu otršķirīgs jautājums reliģijā. Bet kurš tā runā, tas redz reliģiju vienīgi no cilvēku un viņa vajadzību skatpunkta un nevis no Dieva un Viņa prasībām.

Un tāpēc ir svarīgi, lai mums viens kļūst pilnīgi skaidrs un ka mēs ļaujam, lai Jaunā Derība mums pavēsta, ka reliģijā būtībā ir svarīgs tikai viens, proti, būt patiesam. Patiesība ir augstākā vērtība ne tikai zinātnē, bet gan daudz vairāk un tas ir daudz svarīgāk, arī reliģijā, uz kuras mēs gribam pamatot savu dzīvi.