Piedalīties Dieva ciešanās

“Vai jūs ne stundu nevarat palikt ar mani nomodā”, jautā Jēzus Ģetzamenē. (Mt.26:40b)

Tā ir pārmaiņa visā, ko reliģiozais cilvēks gaida no Dieva. Cilvēks tiek aicināts bezdievīgajā pasaulē līdzi ciest Dieva ciešanas.

Tātad viņam patiešām jādzīvo bezdievīgajā pasaulē un viņš nedrīkst mēģināt savu bezdievību kaut kā reliģiozi apklāt, izskaidrot. Viņam jādzīvo “pasaulīgi” un tādējādi viņam jāpiedalās Dieva ciešanās. Viņš drīkst dzīvot pasaulīgi, tas nozīmē, viņš ir atbrīvots no nepareizām reliģiozām saistībām un traucējumiem.

Būt kristietim nenozīmē būt reliģiozam kādā vienā noteiktā veidā, uz kādas noteiktas metodikas pamata veidot no sevis kaut ko (grēcinieku, grēku sūdzētāju vai svēto), bet tas nozīmē būt cilvēkam, Kristus mūsos veido cilvēku, un nevis kādu noteiktu cilvēka tipu.

Kristieti par kristieti nepadara kāds reliģisks akts, bet gan piedalīšanās Dieva ciešanās pasaulīgajā dzīvē. Tā ir pārmaiņa, nevis vispirms domāt par paša vajadzībām, jautājumiem, grēkiem, bailēm, bet gan doties līdzi Jēzus ceļā, mesiāniskajā norisē, kas nu tiek piepildīta (Jes.53:4).

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.