Rīta prieks

Ko gan mēs, šodienas cilvēki, kas vairs nepazīstam bijību un bailes no nakts, izjūtam no tā prieka, ko piedzīvoja mūsu tēvi un kristieši senatnē, kad rītos atkal atgriezās gaisma?

Vai mēs gribam no jauna mācīties no slavas dziesmas, kas agrā rītā tiek teikta trīsvienīgajam Dievam — Tēvam un Radītājam, kurš pasargājis mūsu dzīvību tumšajā naktī un modinājis jaunai dienai, Dievam Dēlam un pasaules Pestītājam, kurš mūsu dēļ pārvarējis kapu un elli un ir kā uzvarētājs mūsu vidū, Dievam Svētajam Garam, kas mums rīta agrumā dāvā Dieva vārdu kā saules staru sirdī, aizdzen visu tumsību un grēku un māca patiesi lūgt?

Līdz ar šo slavas dziesmu arī mēs apjautīsim, kāds tas ir prieks, kad kopībā dzīvojošie brāļi pēc aizgājušās nakts atkal satiekas rīta agrumā, lai kopīgi slavētu Dievu, klausītos Dieva vārdu un kopīgi lūgtu. Rīts nepieder cilvēkam pašam, tas pieder trīsvienīgā Dieva draudzei, kristīgajai mājas draudzei, brālībai.