Prasme dzīvot kā kristietim

Noklausies šo e-publikāciju

Kristieša brīvība ir nenovērtējama dāvana, kas rūpīgi jāsargā. Kristus mūs ir atpircis no grēka verdzības

Žēlastībā mēs saņēmām un joprojām saņemam grēku piedošanu Jēzus Kristus dēļ. Kristū ticīgie nav grēka vergi, bet brīvi Dieva bērni.

Mēs neesam arī cilvēku vergi. Mums ir tikai viens Kungs, kura vārdā mēs esam kristīti, un kurš ir izlējis par mums savas asinis.

Viņa vārdā spēkā viss tiek darīts mums šķīsts – ēdiens un dzēriens, ikdiena un svētki, laulība un bezlaulība, ražošana un tehnika, vieglais auto un metro, avīzes un televīzija utt.

“Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.” [1.Tim.4:4-5]

Patiesā brīvība nepieļauj tās ļaunprātīgu izmantošanu. Tā nepārkāp Dieva baušļus un nedara ļaunu. Tā iet roku rokā ar mīlestību un atbildības apziņu.

Pareizai kristīgās dzīves izpratnei nepieciešams atšķirt pareizu un nepareizu brīvības lietošanu. Mums nepieciešama prasme pareizi lietot savu brīvību.

Piemēram, kristietis bez sirdsapziņas pārmetumiem var iegādāties un skatīties televizoru. Protams, viņš neizvēlas programmas, kas ir pretrunā ar ticību. Tomēr viņš nevar sevi pilnībā nošķirt no ļaunā. Viņš sastopas ar neticīgo pasauli darbā, uz ielas un arī televīzijā. Tad viņam jāmācas attiekties pret to pareizi. Reizēm ir nepieciešams noskatīties kādu nevēlamu programmu, lai varētu, piemēram, palīdzēt tuvākajam pareizi no orientēties attiecīgajā informācijā un pārraidītājā materiālā. Tādā gadījumā skatīšanās nav grēcīga.

Bet, ja kristietis regulāri pakļauj sevi grēcīgiem kairinājumiem, tas neliecina par prasmi dzīvot kā kristietim, pat, ja viņš uzskata, ka prot atšķirt labu no ļauna.

Tāds cilvēks aizstāvēs sevi, tā vietā, lai cīnītos pret ļauno ar visu, kas ir labs un pareizs. Citiem vārdiem sakot, Dieva baušļi nav tikai aizliegumi. Pildīt bausli nenozīmē vienīgi atturēties no ļauna, tajā pašā laikā paliekot pasīvam un bezdarbīgam attiecībā uz tuvāko.

Baušļu būtība ir aktivitāte – mīlestība un šķīstība. Mūsu domas ir jāvērš uz šo būtību un pastāvīgi to jāpraktizē. Ja kristīgā brīvība to nepārkāpj, tā tiek lietota pareizi.

Kristīgās dzīves māksla iekļauj arī laika un enerģija pareizu lietošanu. Neviena nodarbe, kas pati par sevi ir laba, nedrīkst laupīt laiku un enerģiju Dieva vārda lietošanai, dalībai dievkalpojumā un draudzes darbā. Tāpat aplami ir atstāt bērnus mājas neēdušus un savā vaļā, kamēr paši vecāki ir dievkalpojumā.

Šajā Dieva dotajā dzīvē ir noteikta lietu hierarhija, bet tajā pašā laikā to starpā ir jāpastāv pareizam līdzsvaram.