:: e – BAZNICA ::

Par godkārīgajiem sludinātājiem

“Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā.” [Gal.6:4]

Tīkošana pēc sava goda ir nīstams un nolādēts netikums, kas mudina cilvēku uz visu ļaunu un posta sirdsapziņu; garīgās lietās šis netikums ir gluži kā nedziedināma sērga.

Apustulis te runā galvenokārt par sludināšanas darbu un aizskar tos godkārīgos, kuri ar saviem pašu izsapņotajiem uzskatiem samulsina pareizi mācītas sirdis. Tiem, kuri cieš no godkārības, ir raksturīgi nemaz neraizēties par to, vai viņu darbs, proti, sludināšanas amata pildīšana, tiek pildīts šķīsti un pareizi vai nē. Viņus nodarbina tikai viena doma: kā gūt klausītāju piekrišanu.

Cilvēkos, kuri dzenas pēc tukša goda, apvienojas trīs netikumi: viņi ārkārtīgi stipri tiecas pēc tukša goda, tie apbrīnojami labi prot celt neslavu visam, ko citi pareizi saka un dara, un šādā veidā viņiem izdodas iemantot ļaužu piekrišanu; kad viņi ir kļuvuši slaveni liela ļaužu pulka vidū, kaut arī tas ir noticis, pakļaujot briesmām citus cilvēkus, viņi kļūst tik droši, ka nav nekā tāda, ko tie neuzdrīkstētos darīt.

Tas, kurš pareizi un uzticīgi pilda savu amatu, neraizējas par to, ko pasaule par viņu runā, — viņam nav svarīgi, vai tā viņu nopeļ vai slavē. Tā ir viņa sirdsapziņas liecība un labā slava Dieva priekšā.

Šis lepnums ir šķīsts un pastāvīgs, jo tas nav atkarīgs no citu spriedumiem, bet no katra paša sirdsapziņas, kas mums dod liecību, ka esam pareizi mācījuši, pareizi pārvaldījuši sakramentus un pareizi darījuši visu pārējo, tādēļ arī mūsu gods nevar tikt atņemts.