Evaņģēlijs, kurš padarīts par likumu

Kā gan mēs kā kristieši drīkstam izteikt apgalvojumus, kuri nebeidzas ar šiem diviem vārdiem: vienīgi Jēzus? Kā gan mēs varam uzdrošināties runāt par Evaņģēliju tā, it kā tas būtu likums?

Visā pasaulē kristiešu “ja” turpina plesties un biezēt, arī Evaņģēlija, kurš padarīts par likumu, nosacījumi, – kas it nemaz nav Evaņģēlijs.

• Ja tev ir patiesa ticība, Dievs tevi atzīs;
• ja tu būsi atklāts, Dievs būs žēlīgs;
• ja tu atmetīsi to vai šo, tu tiksi uzskatīts par īstu kristieti;
• ja tu dedzīgi lūgsies, Dievs tev dos to, ko tu lūdz;
• ja tu paļausies uz Dievu, tavas nelaimes, raizes, slimības beigsies.

Šādi un tamlīdzīgi “ja” – vai nu tie nāk no Baznīcas svētajām kustībām vai sociālās aprūpes teoloģijas, vai no sludinātāja, kurš visvairāk dauza kanceli reformācijas gadadienā – ir visļaunākie ienaidnieki Evaņģēlijam par Dieva žēlastību Kristū, jo tas, ko Dievs dara, ir padarīts par atkarīgu no tā, ko mēs darām.

Nevienam baznīcā nevajadzētu iebilst pret ticību, pašuzupurēšanos, lūgšanu, paļāvību, sociālo aprūpi vai patiesu mācību. Bet ne jau tāpēc Dievs mūs pieņem. Tie ir Evaņģēlija rezultāti, nevis nosacījumi.

Luteram šajā ziņā bija ļoti stingra nostāja. Kādā 1532. gada sprediķī viņš uzbrūk tiem, kuri

daudz runā par ticību, bet jauc lietas.. sakot, ka, ja jūs tā un tā dzīvosit, tad Dievs būs jums žēlīgs, un viņi pārvērš žēlastības sēdekli tiesas sēdeklī un tiesas sēdekli žēlastības sēdeklī.

Luters nav atpalicis, sacīdams, ko viņš domā par šiem “ja”. Viņš tos nosauc par dīkdienīgām pļāpām!