Rīkoties Dieva acu priekšā

Mīlestības bauslis nav specifiski kristīgs, bet Jēzus laikā jau vispārēji atzīts un izplatīts. Vispirms būtu jāievēro, ka tas sinoptiskajos evaņģēlijos ir sastopams ļoti reti.

Pazīstama ir rakstu vieta, kur Jēzum jautā par augstāko bausli un izskan dubultatbilde: “Tev būs mīlēt Dievu savu Kungu… Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. (Mt.22:37-39) Tālāk vārdi par ienaidnieka mīlestību: “Mīliet savus ienaidniekus…” (Mt.5:44-46).

Ja Jēzum patiešām šī baušļa pasludināšana būtu galvenais viņa vēstī, tad viņš to atkal un atkal to teiktu. Bet tas tā nav. Tas sniedzas līdz pat pilnīgai skaidrībai, ko sniedz Jēzus vārdu salīdzināšana ar jūdu rabīnu un pagānu filozofu vārdiem, kas bieži vien līdzinās pat formulējumos. Bet kas tad vēl paliek pāri no kristīgas ētikas? Vai tad Kalna sprediķim mums vairs nav nekas jauns ko sacīt?

Nav “jauna” tādā aspektā, ka nav jaunas pavēles, bet toties ir kas pavisam cits. Visa ētiskā Jēzus baušļa jēga daudz vairāk ir tā, ka pateikt cilvēkiem: tu atrodies Dieva vaiga priekšā, Dieva žēlastība valda pār tevi, bet tu esi pasaulē cita dēļ, tev jādarbojas un jārīkojas, tā darbojoties paturi prātā, ka tu rīkojies Dieva acu priekšā, ir Viņa prāts, un Viņš vēlas, lai tas notiek.