Kristīgā ētika

Kristīgā ētika pamatojas tajā darbā, ko Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir darījis pasaules un mūsu, cilvēku, labā. Kas, pareizi izprotot, ir “kristīgs”, to nosaka vienīgi Jēzus Kristus, mūsu dzīvais, augšāmceltais Kungs, kurš sēž pie Dieva labās rokas un kura atkalatnākšanu godībā mēs gaidām.

Kristīgajai ētikai jābalstās tajā apstāklī, ka šī pasaule un visi cilvēki atrodas grēka, velna un nāves varā. Bet Dieva nemainīgie likumi kalpo tam, lai uzturētu pasauli pēc grēkā krišanas, lai pasargātu to no pašiznīcināšanās, un tie ir arī nemainīga mēraukla pastarajā tiesā, kas notiks pār dzīvajiem un mirušajiem un no kuras var izglābt vienīgi ticība uz Jēzu Kristu (Ap.d.17:24-31). Šādi pamatots, kritīgās ētikas uzdevums vēršas pie visas pasaules un pie katra cilvēka (Mt.28:18-20).

Ētikas pārtapšana teoloģijā un baznīcā par patstāvīgu priekšmetu, kāda tā vērojama kopš pagājušā gadsimta, ir simptoms tam, ka tā vietā, lai visā pasaulē un visās tautās tiktu pildīts Kunga mācekļiem dotais misijas uzdevums, ir stājušās rūpes par baznīcas integrēšanos apkārtējā sabiedrībā. Taču tādā mērā, kā sabiedriskās un politiskās problēmas nosaka teoloģijas un baznīcas uzdevumus, tādā pašā mērā izzūd pamatus veidojošā nozīme un iedarbība, kas piemīt žēlastības līdzekļiem – vārdam un sakramentiem/ bauslībai un evaņģēlijiem, kā arī kristībai, vakarēdienam un grēku piedošanai. Bet tad “kristīgumu” vairs nenosaka Jēzus Kristus persona un darbs, bet gan kristiešu darbi.