Kā mani vārdi kļūst patiesi?

Mēs esam vienlaikus mītoši dažādās realitātes likumībās un mūs vārds, kas cenšas iegūt reālā izlīdzināšanu un pestīšanu, tomēr atkal un atkal tiek ierauts pastāvošajā sašķeltībā un pretrunās, un tas tomēr var izsacīt savi nosacījumu, patieso, kāds tas ir Dievā, to var īstenot tikai tad, ja pastāvošo pretrunu uzņem sevī kā reālā kopsakarību.

Cilvēciskais vārds, ja tam jābūt patiesam, nedrīkst noliegt grēkā krišanu, ne arī Dieva radošo un salīdzinošo Dieva vārdu, kurā ir pārvarēta visa sašķeltība.

Kā mans vārds būs patiess? Ja es atzīstu, kas mani ierosina runāt, un kas man dod tiesības runāt, ja es atzīstu to vietu, kurā esmu, ja es priekšmetu, par kuru kaut ko saku, lieku šajā kopsakarībā. Šajā nosacījumā vispirms klusējot ir nosacīts, ka runāšana vispār ir pakļauta nosacījumiem, tā nepavada nemitīgo dzīves gājuma straumi, bet tai ir sava vieta, uzdevums un robežas.