Ko darīt ar šaubām?

Noklausies šo e-publikāciju

Reiz kāds ticīgs jauns puisis, kura tēvs bija mācītājs un kurš kopš bērnības bija audzināts kristīgā ticībā, sāka šaubīties par savu ticību. Viņš uzdeva sev jautājumus: “Bet ja nu Dieva nav? Ko es daru baznīcā? Varbūt skeptiķiem taisnība, un ticība ir tīrās pasakas un blēņas?”

Un jo vairāk šādu jautājumu uzdeva, jo sirds viņam kļuva smagāka.

Kaut kur dziļi sirdī viņš tomēr gribēja ticēt, bet prāts bija pilns ar šaubām. “Ticīgam cilvēkam nav šaubu,” viņš domāja, “es laikam jau esmu kļuvis neticīgs.” Šī doma viņu mocīja, līdz kādu dienu viņš sadūšojās atklāti izrunāties ar savu tēvu.

Viņš baidījās, ka tēva spriedums būs bargs un ka viņa šaubas varētu izpostīt viņu abu labās attiecības. Taču viss izrādījās citādi. Kad puisis atzinās tēvam par savām šaubām, tēvs draudzīgi uzsita dēlam uz pleca un jokodamies sacīja: “Es jau sāku domāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā? Vai kāds ir izticis bez šaubām šai pasaulē? Šaubas ir dabiska lieta, visiem tās kādreiz uznāk.”

Tad tēvs viņam izstāstīja, kā pats jaunībā daudz cīnījies ar šaubām un guvis labu padomu, kā ar tām tikt galā: “Šaubas tevi vedīs prom no Dieva neticībā. Tāpēc ņem savas šaubas un dodies ar tām tieši pie Dieva – izsūdzi Viņam šaubas un grēkus, un saņem Kristus piedošanu. Tās ir labākās zāles.”

Bieži vien ir radīts iespaids, ka kristiešiem ir jābūt nevainojamiem – nešaubīgiem, nekļūdīgiem, ārēji svētiem un pilnīgiem, turklāt vēl jāstaigā sprīdi virs zemes, lai nepieskartos “šai grēcīgai zemei” un stāvētu pāri pasaules netīrībai. Nenoliedzami, Dieva baušļi no mums prasa pilnību un svētumu. Taču apgalvot, ka mēs tādi jau esam vai varam kļūt šīs dzīves laikā, būtu pavisam aplami.

Diemžēl daudzi ir sadomājušies, ka ir spējīgi perfekti izpildīt baušļus. Parasti šie cilvēki sava iedomātā svētuma dēļ kļūst liekulīgi – viņi slavē savu godīgo dzīvi un labos darbus, bet noliedz un attaisno savus grēkus. Viņi sāk ticēt, ka ir kļuvuši nešaubīgi, nekļūdīgi un svēti, un vairs nepamana savu grēcīgo sirdi. Kristus šādus cilvēkus skarbi nosauc par “balsinātiem kapiem”, jo no ārpuses tie ir skaisti, tīri un balti, bet iekšpusē tur ir puvums un negantība.

Tomēr ir arī tādi cilvēki, kas, cenšoties izpildīt Dieva baušļus, krīt izmisumā. Savos centienos viņi piedzīvo, ka to nespēj izdarīt. Viņi mēģina dzīvot pareizi, saskaņā ar Dieva prātu, bet redz, ka sirds tiem joprojām ir grēcīga. Šie cilvēki cīnās un nomokās ar saviem grēkiem, tie klūp un krīt, tomēr paliek godīgi un neizliekas, ka būtu kļuvuši svēti.

Tā rīkojās arī šis jaunais puisis. Viņš neslēpa savas šaubas, neliekuļoja ticību vecāku priekšā, bet izstāstīja visu, kā ir. Ar sava tēva palīdzību viņš tika pāri krīzes brīdim. “Ar savām šaubām un grēkiem ir nevis jābēg prom no Dieva, bet tieši otrādi – jāiet pie Viņa pēc palīdzības un piedošanas.” Tāds bija tēva padoms, kas arī mums būtu jāpatur labi prātā, jo arī mūs taču reizēm vajā šaubas.

Kristus ir izturējies ļoti pacietīgi un labsirdīgi pret šaubīgajiem un mazticīgajiem. Atcerieties, “neticīgo Tomu”, kas nekādi nevarēja noticēt, ka Kristus patiesi bija augšāmcēlies no nāves. Viņam bija pamatotas šaubas, jo tādas lietas nekur nav redzētas, ka miroņi celtos augšā! Toms sacīja: “Ja es nevaru likt pirkstu Kristus (krustā sišanas) rētās un pārbaudīt, ka tas tiešām ir Viņš, tad es neticēšu.” Mūsu Pestītājs nenoraidīja šādu skeptiķi, bet nāca pie Toma un teica: “Stiep šurp savu pirkstu un liec naglu rētās. Neesi neticīgs, bet esi ticīgs!”