Simbols vai glābšanas līdzeklis

Kādreiz maldīgi mēdz apgalvot, ka Kristība neko nedod, bet tikai simbolizē šķīstīšanu Jēzus asinīs, un ka Kristība ir masu rīcība, ar kuru mēs parādām savu kristīgo paklausību un apliecinām savu ticību, un ka Kristība pēc savas būtības nav grēku piedošanas līdzeklis, bet tikai simbols grēku piedošanai Jēzus asinīs.

Diemžēl līdzīgi tiek runāts arī par Svēto Vakarēdienu — kā par Kristus izpirkuma nāves pieminēšanu, kur maize tikai simbolizē Kristus miesu un vīns tikai simbolizē Kristus asinis! Viņiem šķiet neiespējami ka Kristus, vēl dzīvs būdams, būtu varējis dot Saviem mācekļiem Savu miesu un asinis. Viņuprāt, iespējams ir tikai tas, ka ticīgā dvēsele garīgā veidā kļūst līdzdalīga Kristū.

Tā notiek, kad prātam ļauj spriest par sakramentu, jo prāts uzreiz sāk uzbrukt arī visam citam un to iztukšo no dievišķā, diženā un glābjošā satura. Kļūst pavisam skumji, domājot par dvēselēm un viņu pēcnācējiem, kas sakramentos nesaskata neko citu ka vienīgi simbolus. Tādēļ vaicāju: “Kurš uzskats ir pareizais?” Jā, ko teiksim, mīļie brāļi?

Nav šaubu, ka šie uzskati izklausās daudz saprātīgāk, dabiskāk un tiem ir vieglāk ticēt, nevis mūsu apliecinātai ticībai, kas liekas neparasta. Mūsu prātam šķiet absurdi ticēt, ka Kristība ir glābšanas līdzeklis, kas šķīsta grēcinieku. Tas šķiet neprāts ticēt, ka Dievs kaut ko var veikt mazā bērna, kas sevi vēl neapzinās, un ka tādējādi cilvēks var saņemt kaut ko labu un svētu, kur pašam nav ne mazāko nopelnu!

Šķiet vientiesīgi ticēt, ka Kristus Savu miesu un asinis ir savienojis ar maizi un vīnu un ka mēs šādi varam nākt Viņa miesas un asins kopībā! Daudzkārt saprātīgāk šķiet to uzskatīt par simbolu, ka ticīga dvēsele top līdzdalīga Kristus asins nopelnā.