:: e – BAZNICA ::

Par grēcīgo samaitātību

Es izmeklēju savu sirdi dziļāk. Es enerģiski cenšos iemācīties mīlēt. Es lūdzu par visiem, par kuriem domāju ļaunu. Tomēr pat savu lūgšanu vidū es atskārstu sevi domājam par viņiem vēl ļaunākas domas.

Es izpētu sevi vēl dziļāk, un tas manī rada bijību un baiļu trīsas. Es apjaušu, ka arī te ļaunais nenāk no ārpuses vai atsevišķiem grēka avotiem, kurus es varētu apturēt. Sākumā es varbūt ticēju, ka tas būs iespējams. Es pūlējos celt aizsprostu ar visiem grēksūdzes, gandarīšanas un aizbildināšanas akmeņiem. Es ķēros klāt labdarības un nelūgtu pakalpojumu smagajiem akmeņiem. Taču tas neapstādināja skaudības un nesaticības netīrā ūdens sūces.

Visubeidzot, es atkal stāvu pie paša pirmavota un stāvu pilnīgi izmisis. Tas ir tas pats tumšais ūdens. Tā ir tā pati nepazīstamā, nepārredzamā un neaptveramā piķa melnā ūdens dzelme bez gala un malas, neizsmeļama ļaunuma krātuve.

Tā ir ar manu mīlestību uz tuvāko.

Tā nu es varu šīs tumšās jūras krastmalā apsēsties un pārdomāt, ko tas viss nozīmē. Šeit ir tas tumšais ūdens, ko baznīctēvi ir saukuši par GRĒCĪGO SAMAITĀTĪBU. Bībeles valodā to bieži sauc par miesu, un Pāvils tās būtību precīzi ir raksturojis šādi: tā ne grib, ne spēj būt paklausīga Dieva bauslībai.