Cilvēks ir tukša vieta

“Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli.” [Ps.62:10]

Te Tu jautā: kā tad cilvēki nav nekas? Viņi taču ir Dieva radītas būtnes, daļa no visas viņa radības!

Atbilde: Dāvids runā nevis par pašu dzīvo radību, bet gan tās izmantošanu.

Tas ir: cilvēks kā radīta būtne gan ir labs, taču šī būtne netiek izmantota pareizi. Kā tā? Mēs gribam paļauties uz cilvēkiem un uzticēties viņiem, taču tam cilvēki nav piemēroti – tie nav gluži nekas.

Kādēļ? Tādēļ, ka tie ir nepastāvīgi gan savās sirdīs, gan visā savā dzīvē. Arī ūdens un smiltis ir labas lietas, bet kurš gan celtu savu namu uz ūdens un smiltīm? Kā pamats namam ūdens un smiltis nav gluži nekas. Bet, kad es dzeru un mazgājot, tad atzīstu, ka ūdens ir derīga, brīnišķīga lieta, jo tieši šādai vajadzībai ūdens ir radīts, un un tāds ir ūdens īstais lietojums.

Bet, ko nozīmē tas, ka cilvēki nav gluži nekas?

Atbilde: kas nav nekas, cieš divkāršu zaudējumu – viņš neatrod neko, turklāt vēl zaudē visu, ko veltījis šiem meklējumiem. Jo, kam nekā nav, tam vienkārši nav nekā, un viņš arī neko nezaudē. Bet, kas paļaujas uz cilvēkiem, tas ne tikai neko neatrod un nesaņem, bet arī zaudē to, ko viņiem uzticējis, tā ka visas viņa cerības un viss, ko viņš tiem veltījis, ir pazaudētas, jo viņš ir cerējis uz to, kas nav nekas.