Šaubīgais (Toms)

Ko man dod vēsts par vislielākajiem brīnumiem, ja es pats tos nevaru piedzīvot un pārbaudīt? Miris ir miris un vēlmes cilvēkus dara lētticīgus. Tā šaubas runā vienmēr, un tā domā Jēzus māceklis Toms. (Jņ.20:25).

No nedaudzajiem vārdiem, kas ir saglabājušies no viņa (Jņ.11:16; 14:5), mēs viņu zinām kā mācekli, kas ir gatavs uz jebkuru upuri, un kas atklāti atzina savu jautājumus, kas viņam bija Jēzum, un pieprasīja skaidras atbildes. Pēc Jēzus nāves viņš bija nošķīries no citiem mācekļiem un arī Lieldienu dienā nebija klāt. Viņš nevēlējās iesaistīties slimīgā jūsmošanā. “Es neticēšu”, viņš saka stingri, “pirms es pats nebūšu redzējis un aptaustījis”.

Tomam ir taisnība, kad viņš savu ticību vai nu pats grib atrast vai arī nevēlas ticēt vispār, bet ceļš, kādā viņš to meklē, ir nepareizs. Neskatoties uz savu liegšanos ticēt, Toms ienāk mācekļu lokā. Tas ir svarīgi, jo tas rāda Toma gatavību ļauties pārliecināties, rāda viņa šaubu patiesumu. Taču tā ir augšāmceltā brīva žēlastība, kas pieiet arī vienam, pieveic šaubīgo un dāvā viņam Lieldienu ticību.