Jautājums par patiesību

Interesanti, ka nevienā reliģijā, izņemot kristietībā, jautājumus par patiesību un ticību neuzdod. Tikai kristietībā ir ticības apliecināšana. Nav ticības apliecināšanas, nav patiesības un tāpēc arī nav jautājums par patiesību.

Ja arī tās runā par ticību, tad tas ir saistīts tikai ar to, ko šīs ticības pārstāvis dara pats, bet, ko Dievs dara, tas šim vispār nav skaidrs, un viņš par to nemaz nedomā. Šie ļaudis domā, ka tas, ko viņi dara, kā viņi dzīvo, kā kopj savu reliģiozitāti, ir Dievam pieņemami. Taču tā ir ticība pašam sev. Svarīgi, ko tu pats dari: vai tu pareizi ēdi vai dzeri; vai tu pareizi ģērbies, vai tu pareizi pielūdz; vai tu pareizi ievēro rituālus utt.

Bet runāt par reliģiju kā par ticību uz kādu, kas neesi tu pats – tā ir pārlieku sveša un nepieņemama doma visiem cilvēkiem līdz brīdim, kamēr Dieva Vārds nerada ticību cilvēka sirdī. Tieši tāpēc daudziem nepatīk kristietība.

Visas šīs reliģijas, kā islams, hinduisms, budisms ir cilvēka prātā dzimušas reliģijas, kas par Dievu nedomā tā, kā par Dievu būtu jādomā. Dievs tiem ir tikai rīks, ar kuru var manipulēt. Patiesība tiem nav svarīga. Nevis patiesība, bet tas, kā tu, piemēram, jūties.

Pat jūdaisms. Lai gan tiem tika dota patiesības atklāsme, tomēr tie šo patiesību apkrāva ar saviem priekšrakstiem, uzceldami ap Dieva baušļiem nepieejamus mūrus, pārvērzdami Dieva atklāsmi par prastu elkdievību. Tāpēc jau Dievs lauza ar tiem derību, slēgdams pilnīgi Jaunu derību, bet šoreiz ar visu cilvēci.

Neviena no pasaules reliģijām par Dievu nerunā tā, kā runā Jēzus Kristus: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.