Šaubas par Dieva būtību

Nav grūti izraisīt šaubas par Dievu vai radību. Gluži pretēji, ir ļoti viegli norādīt uz ļaunumu, kas neliecina par labu Dievam.

Tāpat viegli ir apsūdzēt pašu Dievu ļaunā esamības dēļ: “Kāpēc pastāv ļaunas lietas? Vai Dievs tās radījis? Vai Viņš vienkārši noskatījās, kad tās parādījās?” Var iet vēl tālāk un jautāt: vai Dievs mīl labo tikai tādēļ, ka tas ir labs, vai arī Viņš vienkārši pavēlēja tam būt “labam”?

Pēdējie šeit minētie jautājumi aplūko Dieva visvarenību un Viņa dziļāko būtību. Ieskats, ka visvarenais Dievs vienkārši nolēma, ko saukt par labu, patiesu, pareizu utt., ir nepatiess. Ja tā būtu noticis, Viņa vara būtu pārāka par patiesību, un tad patiesība mūsu vidū būtu atkarīga tikai no varas.

No otras puses, Dievs nenosauca labo un slikto par tādiem tikai tāpēc, ka tiem bija kāda iekšēja vērtība, kas Dievam bija jāatzīst. Ja tā būtu, šīs lietas būtu pārākas par Dievu un Viņš nebūtu Dievs vai nebūtu pelnījis, ka Viņu tā sauc.

Šie jautājumi jāaplūko citādi: ja Dievs nosauc kaut ko par “labu”, “patiesu”, “taisnu” utt., tad tāpēc, ka šai lietai piemītošais labais un taisnais izstaro no Viņa un tā joprojām ir saskaņā ar Viņu. Savā īpašā veidā tas izsaka kaut ko no Dieva dziļākās būtības, “Dievības dziļumiem”.