:: e – BAZNICA ::

Sapnis par labklājību

Mēs visi vēlamies dzīvot labu un pārticīgu dzīvi. Un šai ziņā Eiropa mums izvirza jaunus standartus. Mājās mēs taisām eiroremontus. Likumus mēs pielīdzinām Eiropas likumiem. Mēs vēlamies dzīvot tikpat labi kā cilvēki Eiropā – lai mums būtu tikpat augsts dzīves līmenis, lai mums nebūtu jācieš trūkums un nabadzība, lai jauniem cilvēkiem nebūtu jābrauc prom no Latvijas īstenot savas dzīves ieceres.

EIROPA šobrīd ir tas lielais vārds, kas sola labklājību. Taču, kad mēs kā kristieši skatāmies uz ticības un baznīcas perspektīvām Eiropas pārticības zemēs, tad diemžēl mēs nekā iepriecinoša tur neredzam. Vairums šo bagāto valstu baznīcas kļuvušas pavisam tukšas un ticīgu cilvēku – pavisam maz. Kas par vainu? Kas bagātajam eiropietim liedz interesēties par Dievu un ticību?

Ir tāda paruna – cilvēkiem iet tik labi, ka Dievs viņiem vairs nav vajadzīgs. Jeb kā Dāvids psalmos saka: “Viņu bagāti klātais galds viņiem kļūst par slazdu un cilpu, par krišanas un soda iemeslu.” Citiem vārdiem sakot, ne vienmēr “bagāti klātais galds”, bagātība un pārticība nāk cilvēkiem par labu, pat vēl trakāk – tas var kļūt par slazdu un lāstu.

Ko tas nozīmē? Izklausās tā, it kā labāk būtu palikt trūkumā, izsalkumā un problēmās? Ja jau pārticība ir tik bīstama, varbūt labāk pēc tās nemaz netiekties? Taču Bībele neko tādu nemāca. Lasot gan Veco, gan Jauno Derību, mēs varam redzēt, ka laba dzīve un augsts dzīves līmenis var būt arī brīnišķīga Dieva dāvana.

Savu izredzēto tautu Dievs senos laikos veda uz apsolīto zemi, kur bija auglīga un produktīva zeme, lauki un augļu dārzi, derīgie izrakteņi, “kur eļļa un medus tek”, proti – viss, kas nepieciešams vispārējas labklājības sasniegšanai. Arī Jaunajā Derībā apustulis Pāvils sludina par Dievu, kas Sevi atklājis cilvēkiem, visiem “labu darīdams, no debess dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku”.

Tādējādi vaina nav Dieva labajās dāvanās. Mums nav nepieciešams just sirdsapziņas pārmetumus, strādājot un saņemot Dieva labās dāvanas, rūpējoties par pārticību un nodrošinātu dzīvi. Mums nav jājūtas neērti, kad Dievs pilda “mūsu sirdis ar barību un prieku”, kad Viņš vairo mūsu labklājību. Tās patiešām ir labas dāvanas un ar tīru sirdsapziņu var tikt izmantotas labiem mērķiem.

Bet problēma un vaina slēpjas tur, ka cilvēki gan grib saņemt šīs dāvanas, taču neko negrib zināt pašu dāvanu Devēju. Bieži gadās tā – tiklīdz cilvēkiem kājas labi un tie vada vieglas dienas, tā viņi aizmirst Dievu: “Es pats esmu savas laimes kalējs, un savu bagātību pats esmu nopelnījis. Dievs man nav vajadzīgs.”

Zīmīgi vārdi ir rakstīti 5.Mozus grāmatā 8.nodaļā: “Sargies.. lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis, un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, un tavs zelts un sudrabs sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu.” “Tad nesaki vis savā prātā: “Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši.”"

Tāds kārdinājums būs vienmēr, jo visa labklājība taču nenāk arī bez mūsu darba un pūlēm, bez mūsu atjautības un uzņēmības. Tad mums jāatceras šie vārdi: “Piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku sagādāt labklājību.” Tas bija Dievs, kas jau kopš radīšanas ir licis cilvēku par šīs dabas apsaimniekotāju, Viņš cilvēkam devis prātu, spēku, uzņēmību un citas labas dāvanas, lai varētu iekārtot šīs pasaules dzīvi pēc iespējas labāk.

Neaizmirsīsim, ka visa šī pasaule pieder Dievam – visa Radītājam. Viss, kas mums ir, ir Viņa dāvana. Ja saņemam to visu ar pateicību un lietojam pēc Viņa prāta, tad arī labklājība un pat bagātība mums nekaitēs.