Dieva valstība nāk pie mums divējādi
“Lai nāk Tava valstība.” [Mt.6:10]
Pirmajā lūgšanā mēs lūdzam par to, kas attiecas uz Dieva godu un vārdu, — lai Dievs sargā, ka pasaule ar Dieva Vārdu neizpušķo savus melus un ļaunumu, bet gan ar mācību un dzīvi tur Dieva Vārdu augstu un svētu, lai Viņš mūsu vidū tiek teikts un slavēts. Tāpat šeit Iūdzam — lai arī nāk Viņa valstība.
Līdzīgi kā Dieva Vārds pats par sevi ir svēts, tomēr mēs Iūdzam, lai tas arī pie mums vienmēr ir svēts; arī Viņa valstība nāk bez mūsu lūgšanām pati no sevis, tomēr mēs lūdzam, lai tā nāk un notiek pie mums, lai arī mēs būtu daļa no tiem, kuru vidū Viņa Vārds top svētīts un izplatās Viņa valstība.
Kas tad ir Dieva valstība? Nekas cits kā tas, par ko iepriekš dzirdējām ticības apliecībā, ka Dievs sūtījis pasaulē Savu Dēlu Kris-tu, mūsu Kungu, lai Viņš mūs atpestī un dara brīvus no velna varas, ved pie Sevis un valda kā taisnības, dzīvības un svētības Ķēniņš pret grēku, nāvi un ļaunu sirdsapziņu. Turklāt Viņš ir arī devis Savu Svēto Garu, kas sniedz mums šīs lietas caur Viņa svēto vārdu, apgaismo un stiprina mūs ticībā ar Savu spēku.
Tādēļ šeit vispirms lūdzam, lai tas, ko Kristus paveicis mūsu labā, pieņemtos spēkā mūsos un Viņa Vārds tiktu slavēts ar svēto Dieva Vārdu un kristīgu dzīvi, lai mēs, kas esam to pieņēmuši, paliekam pie tā un ik dienas kļūstam stiprāki, lai tas arī pie citiem rod piekrišanu un ar spēku izplatās pasaulē, tā ka daudzi, Svētā Gara vadīti, nāktu žēlastības valstībā un iegūtu pestīšanu un mēs visi vienā valstībā, sākot no šā brīža, paliktu mūžīgi.
Dieva valstība nāk pie mums divējādi: šeit – laikā caur Vārdu un ticību un tur – mūžībā, visam atklājoties [ar Kristus otro atnākšanu]. Mēs lūdzam, lai Dieva valstība nāk pie tiem, kas vēl nav tajā, kā arī pie mums, kas esam to jau saņēmuši, lai tā nāk, pieaugdama ik dienas un turpinādamās mūžīgajā dzīvē.
Ar to visu nav sacīts nekas cits kā: “Mīļais Tēvs, mēs lūdzam, dod mums vispirms Savu Vārdu, lai Evaņģēlijs tiktu pasaulē pareizi sludināts; un arī lai tas ticībā tiktu uzņemts, darbotos un dzīvotu mūsos, lai Tava valstība būtu mūsu vidū ar Vārdu un Svētā Gara spēku un lai velna valstība tiktu sakauta, tā ka viņam nebūtu nekādu tiesību un varas pār mums, līdz velna valstība tiktu galīgi iznīcināta un taptu izskausts grēks, nāve un elle, lai mēs dzīvotu mūžīgi pilnīgā taisnībā un svētlaimē.”
Te tu redzi, ka mēs nelūdzam sīkumus vai laicīgu, iznīcīgu mantu, bet mūžīgu, lielu dārgumu un visu, kas pieder pašam Dievam. Tas ir pārāk daudz, lai cilvēka sirds uzdrīkstētos to tīkot, ja Dievs pats nebūtu pavēlējis to lūgt.
Bet, tā kā Viņš ir Dievs, tad Viņam pienākas gods, jo Viņš dod daudz vairāk un bagātīgāk, nekā kāds var aptvert, kā mūžīgs, nebeidzams avots – jo vairāk tek un plūst, jo vairāk dod no sevis. Viņš neprasa no mums neko citu kā tikai, lai mēs lūgtu no Viņa daudz un lielas lietas, un savukārt dusmojas, ja Viņu nelūdzam paļāvīgi un no Viņa neprasām.
Tas ir, it kā visbagātākais un varenākais valdnieks liktu kādam ubagam lūgt, ko vien viņš vēlas, un būtu gatavs dot lielu, karalisku dāvanu, bet šis muļķis nelūgtu neko vairāk kā tikai ubaga ēdienu. Tad viņu pelnīti turētu par nelgu un nelieti, kas izsmej un zobojas par ķeizariskās augstības pavēli un nav cienīgs nākt tās priekšā. Tā arī Dievam ir par kaunu un negodu, ja mēs, kam Viņš piedāvā un apsola tik daudz neizsakāmu dāvanu, tās noniecinām vai neuzdrīkstamies saņemt, bet tik vien uzdrošināmies lūgt kā maizes gabalu.
Pie tā visa vainīga nekrietnā neticība, kas pat tik daudz nepaļaujas uz Dievu, ka Viņš dos barību vēderam, nemaz nerunājot par to, ka nešaubīdamās gaidītu no Dieva šādus mūžīgus dārgumus. Tādēļ mums pret to jāstiprinās un jālūdz vispirms, “lai nāk Tava valstība”, tad noteikti arī visa cita būs diezgan, kā Kristus māca: “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” [Mt.6:33, Lk.12:31] Jo kā tad Viņš varētu atstāt mūs trūkumā laicīgās lietās, ja ir apsolījis to, kas ir mūžīgs un neiznīcīgs?
Līdzīgās e-publikācijas