:: e – BAZNICA ::

Trakajiem nepieder pasaule

Israēla bērni (kurnēja pret Mozu un Āronu) teica viņiem:” Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (2.Moz.16:3)

Patiesi, patiesi, savā spēkā mēs nevaram Kristum sekot. Ar savu prātu es nevaru atrast pamatotus argumentus kamdēļ man vajadzētu uzņemties nest savu krustu. Nē, nu tiešām, kāds gan labums mani šeit sagaida, ja esmu Kristus liecinieks?

Vai Kristus mācekļi (tie pirmie, tie apustuļi) …vai tie bija pie pilna prāta, ka tie pameta visu un aizgāja kādam sludinātājam līdz. Nu spriediet paši, vīri pilnos spēka gados …vai tā ir labi atstāt tēvu sēžam laivā ar visiem tīkliem …aiziet tā īsti pat nepaskaidrojot un neatvadoties. Vai tā drīkst: pamet visu, atstāj saimniecību, nerūpējies vairs par to ko ēdīsi?

Vai kāds brīnums, ka vīri kurnēja pret Mozu, kas saviem redzējumiem ticēdams, bija visus sev līdzi parāvis un līdz ar to visu ierasto kārtību sagrāvis. Ēģiptes valsts nu bija nolemta iznīcībai, jo viss tās reālais darbaspēks bija kā rautin aizrauts projām, bet karaspēks noslīcināts jūrā. Izraēla tauta, kas tik tikko bija piedzīvojuši tik jūsmīgu nacionālo pacēlumu, nu sāka nožēlot, ka tik vieglprātīgi bija noticējuši apsolījumiem par brīnumaino jauno zemi, kur piens un medus tek.

Tā pat kā Kristītais nevar vairs kļūt atpakaļ par nekristieti, tā pat Izraēla tautai (visiem no Ēģiptes izgājušajiem) taisnais atpakaļ ceļš uz Ēģipti bija nogriezts. [Apsolījums bija piepildījies – brīnums bija noticis – viņi bija otrpus jūras, kur bija palikuši pretinieki un mazticīgie. Pašiem savā spēkā pāršķelt jūru (ka sauss ceļš taptu redzams) nebija Izraēliešu spēkos]. Tuksnesis lielo ūdeņu otrā pusē ārēji ne ar ko neatšķīrās no tā pa kuru viņi iepriekš bija gājuši, kurnēdami par visu kaut ko.]

Div’ar pus mēneši no 40 gadiem. Vai tas ir daudz vai maz? …ja tie zinātu, kas viņus sagaida priekšā, tie nemaz vairs negribētu pat kurnēt. Ja tev, tavā mūžā tik vien atlicies kā staigāt pa tuksnesi vācot un ēdot bada maizi, un gaidīt, kad tu beidzot mirsi, tu patiesi esi traks, ka esi gājis Mozum līdzi. Ja tevi uztur Kristus un ticībā tu redzi, ka maize no debesīm ir ikdienas stiprinājums tev ceļā uz apsolīto zemi, tad tu ar pateicību to saņemsi visu, ko Tas Kungs tev dod un tu redzēsi vēl arī augstāku labumu par gaļas ēšanu.

Kristus savu tautu nav pametis likteņa varā. Kristietis šai dzīvē patiesi ir kā pusceļā – no pasaules nošķirts, bet debesīs vēl neievests. Mēs esam …nu gluži kā atstāti nomiršanai tuksnesī, bet redzi… mēs tomēr esam dzīvi.