Neticīgas un neatgrieztas sirds pazīmes

No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai (1.Jņ.3:19).

Cilvēks, kas vēlas būt kristietis, bet nemeklē grēku piedošanas pārliecību, mierīgi paliekot neziņā un bez pārliecības, katrā ziņā vēl nav pamodies no garīga miega! Vai nu viņš ir bezrūpīgs liekulis, vai arī kristietis, kas iesnaudies garīgā miegā.

Līgavai, kas samierinās ar neziņu par līgavaiņa sirds attieksmi un jūtām pret viņu, nav īstas mīlestības. Ja cilvēks noliedz grēku piedošanas pārliecības iespēju un deklarē, ka šāda pārliecība ir vistīrākā augstprātība, garīgs lepnums un iedoma, – tā ir pazīme, kas raksturo neticīgu un neatgrieztu sirdi.

Luters saka:

“Kad Kainam līdzīgi viltus svētie dzird šādu apliecinājumu (ka kristietis slavē grēku piedošanas pārliecību), tad viņi pārkrusta sevi un, kājām un rokām pretodamies, saka: “Lai Dievs mani sarga no šādas iedomības, ka uzdrīkstos saukt sevi par Dieva bērnu. Nē, es gribu būt pazemīgs un atzīt sevi vienīgi par nabaga grēcinieku. Un Dievs lai atalgo manu pazemību.””

Savukārt Svētie Raksti saka: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus; kas nemīl, paliek nāvē” (1.Jņ.3:14). “Mēs zinām, ka esam no patiesības.” “No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis” (1.Jņ.4:13). “Mēs zinām, ka esam no Dieva” (1.Jņ.5:19). “Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu ir devis, ka atzīstam vienīgi patieso, un mēs jau esam patiesajā – Viņa Dēlā Jēzū Kristū” (1.Jņ.5:20).

Te sacīts, ka mēs zinām, jā, zinām, ka esam Dieva bērni un mums ir grēku piedošana un mūžīgā dzīvība. “Tādēļ,” Luters saka vēlreiz,

“mums ir jāpūlas, lai pavisam radikāli ar visām saknēm mēs izrautu kaitīgos maldus, kuros sapinusies visa pasaule, proti, ka cilvēkam nav iespējams zināt, vai tas atrodas žēlastībā vai ārpus tās.”

Šī maldīšanās ceļas no sirds, nevis no intelekta. Tā nerodas no neskaidras vēsts, jo visi Svētie Raksti par to runā ļoti skaidri. Šo maldu iemesls ir rodams neatgriezīgā sirdī. Tādēļ tie, kuriem nav pārliecības par Dieva žēlastību un kuri to nemeklē, paši vēlas noliegt tās iespējamību.

Un, pat ja cilvēks nenoliedz grēku piedošanas pārliecību, tad katrā ziņā tā nav laba zīme, ja viņš steidzīgi to nemeklē un samierinās ar neziņu. Cita lieta, ka cilvēks, meklēdams šo pārliecību, ne vienmēr tūlīt to iegūst. Bet viņam nav jākrīt izmisumā. Turpretī atteikšanās meklēt grēku piedošanas pārliecību vienmēr ir droša norāde uz cilvēka vienaldzību.

Otrkārt, tas ir liels trūkums cilvēka ticībā, ja, būdams godīgs kristietis un izsalcis pēc taisnības, viņš nav drošs par savu apžēlošanu. Arī bez šīs pārliecības viņš joprojām var atrasties Dieva žēlastībā. Jo taisnība ir Luteram, ka “grēku piedošana ir divējāda: no vienas puses, tā ir apslēpta piedošana pie Dieva, no otras puses, tā ir atklāta piedošana, kas dvēselei ir pasludināta un pazīstama.”

Nav šaubu, ka Kristus tūlīt pat piedeva grēciniecei, kas gulēja pie Viņa kājām. Taču vispirms Viņš to pateica Sīmanim un tikai tad vērsās pie sievietes ar vārdiem: “Tev tavi grēki piedoti” (Lk.7:48). Skaidrs, ka žēlastību alkstoša dvēsele grēku piedošanu iemanto, vēl pirms tā ir dzirdējusi vai ticējusi. Tāpēc svētīgi visi, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības (Mt.5:6). Taču svētības darbs nekad nav pabeigts, iekams dvēsele nav iemantojusi pārliecību par savu grēku piedošanu.

Tikai pēc tam ticīgā sirdī ir patiesa Dieva valstība. Jo Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā (Rom.14:17). Bez šīm lietām sirds nekad neiegūs īstu spēku un mīlestību, kā arī nepaudīs īstu slavu un pateicību Dievam un nespēs svētīgi staigāt Viņa priekšā.

Cilvēkam ar vāju ticību, protams, ir dāvāta tāda pati taisnība kā cilvēkam ar stipru ticību, taču ne tāda pati svētdarīšana. Jo svētdarīšana, Svētā Gara spēks un augļi vienmēr būs atkarīgi no ticības spēka un pārliecības. “Jo Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums” (Neh.8:10). Jā, cik gan būtiski, lai visas ticīgas dvēseles iegūtu pilnīgu pārliecību par savu apžēlošanu!

Cilvēkam, kas vēlas iemantot svētīgu ticības pārliecību, ir rūpīgi jāpārdomā, kā pie tās nokļūt. Vienīgais ceļš, kas ved pie šīs pārliecības, ir turēt Dievu pie Viņa vārda un ar sirds ticību atkārtot aiz Dieva Viņa iepriekš teiktos vārdus. Viens no baznīcas tēviem ir sacījis: “Cik drošs un pārliecināts es esmu tad, kad vienkārši pie sevis atkārtoju to, ko mans Dievs man iepriekš sacījis.”

Pāvils māca, ka ticība nāk no klausīšanās (Rom.10:17). Īsta ticība un pārliecība rodas tikai tad, kad Kristus nopelns un Dieva pasludinājums ir mani iepriecinājis, svētījis un pārliecinājis par Dieva žēlastību. Šādu iepriecinājumu es saņemu, kamēr vēl jūtos necienīgs ticēt un apzinos smagus trūkumus sevī. Jeb, runājot Kristus vārdiem, – kamēr vēl pazudušais dēls bija tālu prom, viņu pārsteidza un pārliecināja tēva žēlastība un labestība.

Vienīgi iemantodams Kristus un Viņa vārda svētību, cilvēks var atklāt sevī ticības iedarbību un ietekmi. Apustulis Jānis norāda, ka tam, kas tic Dieva Dēlam, ir liecība pašam sevī (Jņ.5:10). Bet pirmā un īstā ticības pārliecība vienmēr radīsies no Dieva vārda un tikai tad sekos ticības augļi un tās ietekme uz dzīvi.