:: e – BAZNICA ::

Kā pareizi lūgt Dievu

Esiet priecīgi vienumēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums. [1.Tes.5:16-18]

Vai gan ir par ko priecāties šajā dzīvē, kad viss brīnišķīgais Dieva darbs uz zemes, gaisā un ūdenī tiek maitāts un postīts? Vai gan lai pateicamies par to, ka visu mūžu jānopūlas lai nodrošinātu sevi un savus tuvākos ar dienišķo maizi? Vai gan tāda ir Dieva griba, ka savu zemes gaitu beigās mirstam kā izspiests citrons ar vecuma plānprātības aptumšotu sajēgu?

Tu saki priecājieties? – es ar to saprotu uzdzīvošanu [ēšanu, dzeršanu un iepriecas]. Tu saki pateicieties? – es to saprotu nozīmē daudz, pareizi formulētu pieklājīgu vārdu [kā izpatikt tam, kam pateicība veltīta]. Tu saki lūdziet? – es domāju līdzīgi kā mana tauta, kas godā To Kungu ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Viņa [Mt.15:8], ka jālūdz daudz un skaisti virknējot, pareizos vārdus.

Kā gan var pacelt lūgšanu pāri pār visam?!! Kā gan iespējams nepārtraukti (bez mitēšanās) lūgt Dievu!?? Tā nu es runāju, kā bez saprašanas un mans prāts ir grēka aptumšots, ja nemanu evaņģēlija gaismu, kad tiek atklāta patiesība: “Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā Mani ar lūpām, bet viņu sirds ir tālu no Manis [Mk.7:6]”.

Redz, kā sanāk: – ne vien iedzimtais kūtrums, bet pats Dieva vārds itin kā grib atturēt mūs no lūgšanas. Lūk, brīdinājums rakstu mācītājiem un farizejiem-liekuļiem, kas aprij atraitņu namus un liekuļo ar garām lūgšanām: tādi saņems ļoti smagu sodu [Mt.23:14]. No otras puses, kurš nepiesauc Dieva Vārdu, to Dievs pieskaita pagāniem, kas ir ļaunums Viņa priekšā, un pār tiem Viņš izlies savu bardzību [Ps.14; Jer.10].

Vai Dievs mūs grib pazudināt, noliekot mūs bezizejas situācijā? – nē, nē mūs nē (bet tikai to grēku mūsos)! Lai lūdzam priecīgi un pateicīgām sirdīm! Tā, lūk, Svētais Gars allaž mūs mudina lūgt bez mitēšanās un Dievu slavēt!

Lūgt nenozīmē ar muti vien, bez saprašanas un domāšanas izrunāt daudz vārdu. Lūgšanā dvēsele (sirds) paceļas uz To Kungu, pieiet pie žēlastības troņa, bērnišķīgā pazemībā un sirsnīgā pielūgsmē uzrunā Dievu, kurš ir klāt un dzird. Lūdzot pēc Dieva pavēles Viņa priekšā tiek celtas mūsu bēdas, patiesā ticībā saņemta žēlsirdība, žēlastība un palīdzība caur Kristu.

Vai reiz, kad esam ieraudzījuši Jēzus Evaņģēlija gaismu, lai atkal ļaujam velnam apgrūtināt mūsu sirdsapziņas, šķirojot patiesos brāļus no aklajiem Dieva lūdzējiem? Kad beidzot esam Kristū saņēmuši ko pēc Viņa pavēles esam lūguši, vai mums pēkšņi vairs nav brīv’ būt starp aklajiem, kurlajiem (kas vienā balsī ir iemācījušies citēt lūgšanu Mūsu Tēvs…un tomēr nesaņem, ko lūguši)? Vai mums tik ātri ir aizmirsies, kā mūs pašus reiz vilka pie mēmajiem elkiem?

Vai gribam palikt kā tādi, kas arvien meklē To Kungu godāt, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi (Mt 15:9)]? Vai ko īpašu atraduši pēkšņi gribam pacelties savā jauniegūtajā gudrībā pāri pār mazākajiem? Vai savā paštaisnībā gribam norobežoties no tiem, kas ticībā vājāki?

Paskaties Par pareizu un patiesu lūgšanu, vai neesi pārpratis Tēvreizes lūgšanas nosacījumus?:

1. Ja tā ir Dieva žēlīgā griba, tad mēs sakām : “Tavs prāts lai notiek”;
2. Ja tam jābūt noderīgam un svētīgam mums, tad mēs sakām: “Atpestī mūs no ļauna”;
3. Ja tas kalpo Dieva godam, tad mēs sakām: “Tev ir spēks un gods”.

Mūsu lūgšanas ir Dieva priekšā nemitīgi un tās var skanēt gan klusu, gan nopūtās, vai nu lūdzot vienatnē, vai patiesā brāļu sadraudzībā. Dievs taču neuzlūko cilvēka vaigu, bet sirdi un ja lūgšana tava nav ārišķīga, tad tev nav svarīga vide, poza vai sabiedrība. Tā nu lūdzi ticīgs vai nu indivuduāli, vai lielā ļaužu pūlī, jo Dievs taču nav ierobežots ne laikā, ne telpā, ne kādos citos ārējos apstākļos.