Mīli savu tuvāku kā sevi pašu

“Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” [Gal.5:14]

Kad Pāvils ir licis kristīgās mācības pamatus, viņš turpina celt šo celtni, izmantodams zeltu, sudrabu un dārgakmeņus. Taču pamats ir tieši tas pats, ko viņš norāda 1.Kor.3:11: “Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” jeb Kristus taisnība. Uz šī pamata apustulis cel labus darbus, jā, patiesi labus darbus, kurus viņš visus ietver vienā īsā pavēlē: “Mīli savu tuvāku kā sevi pašu”.

Itin kā sacīdams: līdz šim es jums esmu mācījis pareizu, garīgu dzīvi un tagad gribu mācīt patiesi labus darbus — tādēļ, lai jūs atzītu, ka viltus apustuļu mācītie smieklīgie un sagudrotie darbi, kas saistīti ar ceremonijām, ir daudz niecīgāki par mīlestības darbiem. Tā ir visu bezdievīgo skolotāju un jūsmotāju raksturīgā neprātība, ka viņi ne tikai atstāj īsto pamatu un tīro, labi pamatoto mācību, bet arī, turēdamies pie savas mācības, nemaz nepiemin īstus labos darbus, tādēļ, kā Pāvils saka 1.Kor.3:12, tie uz ieliktā pamata ceļ sienu un salmus.

Viltus apustuļi, kas bija dedzīgi labo darbu aizstāvji, neprasīja darīt mīlestības darbus un nemācīja, ka kristiešiem jābūt gataviem ikvienā grūtā brīdī nākt palīgā citiem, kalpojot tiem ne tikai ar savu mantu, bet arī ar visu miesu, tas ir, ar mēli, ar rokām, sirdi un visiem spēkiem. Šie skolotāji uzsvēra tikai to, ka ir nepieciešams ievērot apgraizīšanu, dienas, mēnešus utt. Citus labos darbus tie arī nespēja mācīt, jo tad, kad īstais pamats, Kristus, ir izpostīts, kad mācība par ticību ir aizēnota, nav iespējams, ka saglabātos pareiza izpratne par labajiem darbiem un arī paši patiesi labie darbi.