:: e – BAZNICA ::

Īstās ciešanas, kuras ir Dievam tīkamas

“Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” [1.Pēt.2:19-20]

Šai vietā Sv. Pēteris runā tieši par kalpiem, kādi bija dzimtbūšanas laikos un kādi dažviet ir arī tagad; tolaik kalpi tika pārdoti gluži kā lopi. Kungi pret viņiem slikti izturējās, bieži tos sita, un kungiem bija dota tāda brīvība, ka viņi palika nesodīti pat tad, ja bija savu kalpu nonāvējuši.

Tādēļ apustuļiem ir vajadzējis šādus kalpus mierināt un mudināt, lai tie spētu kalpot arī dusmīgiem kungiem un paciest, ja viņiem tiktu darītas pārestības un netaisnība. Kas ir kristietis, tam nākas arī nest krustu, un, jo vairāk netaisnības viņš pacieš, jo labāk ar viņu ir.

Tādēļ krusts ir jāpieņem labprāt un ar pateicību. Tās ir īstās ciešanas, kuras ir Dievam tīkamas. Jo kas gan tas būtu, ja kungs tevi pelnīti sistu vai citādi sodītu, bet tu gribētu lepoties ar saņemto sodu kā ar krustu?

Tādēļ Pēteris saka: “..tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams” (tas ir: šādas ciešanas ir Dievam tīkamas un ir īstā dievkalpošana).

Redzi, šeit ir aprakstīti īstie, skaistie, labie darbi, kuri mums ir jādara. Bet mēs, nejēgas, esam šo mācību saminuši ar kājām un izdomājuši citus darbus. Mums vajadzētu pacelt rokas, pateikties Dievam un priecāties, ka tagad to zinām.